"Siloviki" – pelēkie vīriņi, kas nākuši no drošības un militārā aparāta, Krievijā ir valdījuši visu pēdējo paaudzi. Sečinam KGB bija iespaidīgāka karjera nekā pašam Putinam, un viņš ir ieņēmis daudzus svarīgus amatus sava patrona administrācijā. Kopš 2012. gada viņš ir valstij piederošā naftas milža "Rosņeft" izpilddirektors – Krievijas trešā lielākā uzņēmuma (pēc "Gazprom" un "Lukoil"), kura valdes priekšsēdētājs kopš septembra ir kādreizējas Vācijas kanclers Gerhards Šrēders.
Sečina vadībā "Rosņeft" ir kļuvis par valsti valstī ar ceturtdaļmiljonu darbinieku, 65 miljardu dolāru ieņēmumiem un 50 filiālēm Krievijā un ārvalstīs – tikpat, cik "Gazprom". Turklāt "Rosņeft", pat vēl lielākā mērā nekā "Gazprom", ir bijis Putina sistēmas "modus operandi" celmlauzis kopš 2004. gada, kad pārņēma "Yukos" aktīvus, kas sekoja uzņēmuma vadītāja Mihaila Hodorkovska, Putina pretinieka, ieslodzīšanai, apsūdzot viņu krāpšanā un izšķērdēšanā.
Sečinam vienmēr ir bijusi tieša pieeja Putinam. Daudzi Krievijā jau labu laiku ieskata, ka viņš ir arī KGB pēcteča Federālā drošības dienesta (FDD) acis un ausis dabas resursu sektorā, kas veido Krievijas ekonomikas kodolu un ir valsts korumpēto varas tīklu centrs.
Tomēr šobrīd Sečins ir iesaistīts ļoti publiskā – un simboliski nozīmīgā – tiesas prāvā. Maskavas krimināltiesa viņu jau trīs reizes izsaukusi liecināt pret Alekseju Uļukajevu, kādreizējo ekonomikas attīstības ministru. Taču Sečins tā arī nav tur ieradies, un nesen viņa birojs tiesai paziņoja, ka viņš nebūšot pieejams līdz nākamajam gadam.
Sečina neierašanās iegansti ir bijuši visnotaļ tradicionāli: izsaukums uz tiesu pazudis un viņa darba grafikā – kas iekļāva nozīmīgas valsts vizītes Vjetnamā un Turcijā – tam nav iespējams atrast laiku. Taču pilnīgi netradicionāli ir tas, ka Krievijas tiesa pavēl tāda statusa cilvēkam kā Sečins liecināt publiski. Gluži pretēji – Kremļa politikas pasaulē dīvaināku gājienu par šādu iedomāties grūti.
Tas viss sākās pirms gada, kad Uļukajevu aizturēja "Rosņeft" galvenajā birojā Maskavā, kur viņš it kā mēģināja saņemt no Sečina divus miljonus dolāru lielu kukuli apmaiņā pret atbalstu "Rosņeft" plānotajai valsts akciju daļas vairākuma pārņemšanai reģionālajā naftas kompānijā "Bašņeft". Pēc iepriekšējas sarunas par šo tematu Sečins par Uļukajevu bija ziņojis FDD, kas jau gaidīja, lai ministru aizturētu.
Tomēr tieši tā Krievija darbojas – ar kukuļošanu, tāpēc lēmums sākt kukuļošanas lietu pret ietekmīgu spēlētāju nekad nav saistīts tikai ar likuma varu. Šajā gadījumā Sečina lēmuma nodot Uļukajevu īstā motivācija nav skaidra. Iespējams, viņš domāja, ka ministram nepieciešams atgādināt viņa vietu Kremļa stingrajā hierarhijā. Vai, iespējams, kā ticis baumots, Uļukajevs kopā ar citām amatpersonām gribēja iegrožot Sečinu, neļaujot "Rosņeft" iegūt "Bašņeft" akcijas.
Jebkurā gadījumā Sečina plāns – par kuru Putins, iespējams, neko nezināja – drīz atspēlējās, jo tiesiskās procedūras tika publiskotas. Īpaši nelāgi, ka septembrī tika atklāti Sečina sarunas ar Uļukajevu slepeno ierakstu atšifrējumi –operācijas daļa, kurā Sečinam bija vadoša loma.
Tiesas lēmumu atvērt šo lietu sabiedrībai Sečins nosaucis par "profesionālo kretīnismu". Viņš apgalvo, ka "tādām lietām kā šī vajadzētu būt slēgtām no visām pusēm", jo "tās ietver valsts noslēpumus". Taču patiesība ir tā, ka Sečins bijis gan augstprātīgs, gan muļķis, pieņemot, ka netiks šajā lietā ievilkts.
Protams, ņemot vērā Sečina lomu Uļukajeva aizturēšanā, loģiski šķistu, ka viņam būtu vajadzējis būt pirmajam, kuru izsauc liecināt. Taču Krievijā ietekmīgus vai slavenus cilvēkus – tādus kā, piemēram, Hodorkovskis – neievelk tiesas prāvās bez tieša Kremļa apstiprinājuma. Neviens zema līmeņa Maskavas tiesnesis vai prokurors nebūtu varējis vienpusēji izsaukt Sečinu uz tiesu.
Tāpēc, kad Sečinu izsauca kā pēdējo liecinieku – ar nelaimīgo skaitli 13 –, bija tikai viens loģisks secinājums: Putins, kurš jau ir atbrīvojies no vairākiem vadošajiem "silovikiem", kas palīdzējuši viņam tikt pie varas, ir nolēmis sagādāt Sečinam mācību. "Rosņeft" pelēkais kardināls bija pārāk augstu pacēlis degunu.
Tāpat kā Hodorkovska gadījumā, Kremlis, šķiet, izmanto tiesas zāli kā platformu pozīciju Krievijas elitē noskaidrošanai. Īpaši būtiski tas ir pirms 2018. gadā gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, vēl jo vairāk tāpēc, ka tiek baumots: Putins meklē uzticamu pakalpiņu, kas stātos viņa amatā, nu, vismaz uz laiku.
Pat ja Putins kandidēs atkal – kas, ņemot vērā viņa tieksmi uz absolūto varu, ir visticamākais –, viņš meklēs iztapīgu premjerministru. Pašreizējais – Dmitrijs Medvedevs – ir diskreditēts kā neefektīvs un sabiedrības, kas viņu uzskata par politisko pigmeju, acīs ir zaudējis cieņu nesen publiskotās informācijas par iesaisti korupcijā dēļ.
Varētu šķist, ka, ķeroties pie viena no Putina ministriem, Sečins izrādīja savus muskuļus, iespējams, domādams, ka tas pierādīs viņa gatavību kļūt par pirmās šķiras politisko spēlētāju. Tā vietā šī epizode vienkārši jau kuro reizi ir parādījusi, ka Krievijā nav tāda "numur divi": ir tikai Putins, kurš kontrolē FDD, tiesas un ekonomikas vadītāju pulku.
Neatkarīgi no tā, vai Putins nolems palikt prezidenta amatā, vai arī uz laiku to aizpildīs ar kādu marioneti, kā tas notika 2008. gadā ar Medvedevu, viņa vēstījums nevarēja būt vēl skaidrāks: šeit valdu es – un tikai es.
* Ņina L. Hruščova ir Ņujorkas "The New School" starptautisko lietu profesore un asociētā dekāne akadēmiskajos jautājumos, kā arī Pasaules Politikas institūta (World Policy Institute) vecākā līdzstrādniece.
