Foto: Imago/Scanpix/LETA

Parīze, janvāra priekšpēdējā nedēļa. Grezno Eiropas lielvalsts galvaspilsētu rotā necerēti silta, pavasarīga saule, kuru pavada atsvaidzinošas vēja brīzes. Pašpārliecināti vīri kaklasaitēs, izskatīgas dāmas ar "Yves Saint Laurent" somiņām plecā un "Marlboro" cigaretēm pirkstos izklīst pa leģendārās pilsētas ielām. Smaidot. Šķietami bez rūpēm. Es smaidu viņiem pretī, bet smaids un smiekli šķiet tik absurdi laikos, kad pasaule, citējot U2 dziesmas vārdus, "atrodas tumsā"...

Viņnedēļ uzzinājām, ka ASV prezidents pat neatceroties, kad pildījis viceprezidenta pienākumus. Un vīrs, kurš novembrī mēģinās viņam atņemt Baltā nama atslēgas, pompozi paziņo, ka iedrošinātu Maskavu uzbrukt tām NATO dalībvalstīm, kuras savai aizsardzībai neatvēl pietiekami daudz līdzekļu.

Eiropā mums ir Lielbritānija, kura šobrīd mēģina atrast sevi laikmetā pēc "Brexit". Vācija vismaz vārdos nostādījusi sevi uz fundamentāli jaunas politikas sliedēm un tuvākos gadus pavadīs, domājot par to, kā šo jauno vīziju pārvērst funkcionējošā realitātē. Tikmēr Ukrainā turpina plosīties nežēlīgs Krievijas uzsākts karš, pret kuru daudzi Kijivas sabiedrotie sāk izturēties arvien remdenāk.

Izcilais britu filozofs Bērtrands Rasels par karu reiz teica tā: "Karš nenosaka, kuram ir taisnība. Karš nosaka tikai to, kas paliek pāri." Kas pēc šīs turbulences paliks pāri no Rietumiem? Viena no iespējamām atbildēm varētu būt: "Eiropa, kuru politiski un/vai ideoloģiski vada Francija."

"Mēs jūsos neieklausījāmies"


Parīzē ierados laikā, kad Francija mūsu reģionu un uzskatus sakās turam lielā godā. Vēl relatīvi nesen viss liecināja par pilnīgi pretējo.

Daudzi no jums noteikti atceras Emanuelu Makronu, kurš dažas nedēļas pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sēdās pretī Vladimiram Putinam, domādams, ka varēs atturēt viņu no agresijas pret kaimiņvalsti. Jau tobrīd par Elizejas pils saimnieku daudzi pasmīnēja. Sak, viņš tiešām ir naivs, ja domā, ka spēs kaut ko sarunāt ar Putinu.

Tiktāl, cik runājam par Makronu, viss noslēdzās paredzami. Ne viņš ko spēja sarunāt, ne Putins nobijās no imperiālisma sekām. Sarunas Kremlī pie tā 12 (vai cik) metrus garā galda Francijas prezidentam atnesa nevis diplomātisko uzvaru, bet, atklāti runājot, visai apkaunojošu sakāvi.

Makrons šķietami nesaprata, ar ko viņam ir darīšana. Vairākus mēnešus pēc kara sākuma Francijas līderis paziņoja, ka Krieviju nedrīkstot pazemot. Tas radīja vēl lielāku neizpratni mūsu reģionā un lika uz Parīzi skatīties ar aizdomu pilnām acīm.

Pērnpavasar Makrons, laikam beidzot sapratis, ka tango ar Maskavu viņam radījis vairāk problēmu nekā ieguvumu, sniedza svarīgu uzrunu Bratislavā, kas kalpoja par pamatu Francijas pašreizējai politikai un darbībām. "Mēs nepietiekami uzklausījām jūs un jūsu aicinājumus atzīt jūsu vēsturi un sāpīgās atmiņas,"

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!