Mihails Ignatjevs: Kolaboracionisma jautājums

Bija vajadzīgas divas paaudzes, lai lielākā daļa nacistiskās Vācijas okupēto valstu atzītu, ka patiesībā mazākums bija pretošanās dalībnieki, nevis kolaboracionisti. Taču nu mēs riskējam pārāk tālu aizvirzīties uz otru pusi – normalizēt kolaboracionismu un padarīt pretošanos par tik ārkārtēju izvēli, ka to izvēlētos vien svētie.

Kad Jesaju Berlinu intervēja viņa biogrāfijai, kādā brīdī viņš skaļi prātuļoja par to, kurš Anglijas augstākajā sabiedrībā būtu sadarbojies, ja vācieši būtu iebrukuši 1940. gadā. Viņa sarakstā iekļuva antisemīti, pašlabuma meklētāji un lišķi, bet kurš gan vēl? Šī jautājuma uzdošana pašam sev bija veids, kā saglabāt modrību pret iespējamo nodevību, kas slēpjas zem elitārās Londonas labestības un savstarpējās glaimošanas. Berlins uzskatīja: brīdī, kad pasaulei pazūd pamats zem kājām, tu nevari būt pārāk drošs par to, kā kurš rīkosies, tostarp pats par sevi.

Kolaboracionisti, kā apgalvo Īans Buruma savā aizraujošajā pētījumā par trim šādiem "tēliem", ir vilinošs temats, jo viņi padevās kārdinājumam, ar ko mēs ikviens sastaptos, ja nonāktu vienā un tajā pašā situācijā. Agrāk kolaboracionismu šādi neskatīja. Kad 1945. gadā nacistu okupācijas režīmu padzina no Francijas un Nīderlandes, kolaboracionistus medīja kā apkaunojošu minoritāti. Savukārt abas valstis atjaunoja savu nacionālo identitāti, balstoties mītā, ka to pretošanās kustību varoņi ir pārstāvējuši viņu tautas patieso garu.

Vairumam valstu bija vajadzīgas divas paaudzes, lai atzītu, ka patiesībā minoritāte bija pretošanās kustības dalībnieki, nevis kolaboracionisti. Taču nu mēs riskējam pārāk tālu aizvirzīties uz otru pusi: normalizēt kolaboracionismu un padarīt pretošanos par tik ārkārtēju izvēli, ka to izvēlētos vien svētie.