Pirms septiņiem gadiem, pavasarī, ar sievu lēmām, ka gribam ģimenes mazdārziņu. Par Lucavsalu bija dzirdētas briesmu lietas, bet par Kazas sēkli it nekas. Pirmā dzirdēšana.
Toreiz, martā, sazvanīju Zentu – kundzi, kura bija atbildīga par mazdārziņu nomu. Viņas kabinets atradās Smiļģa ielas Pārdaugavas izpilddirekcijā. Tagad viņa ir prom, bet par to nedaudz vēlāk.
Mēs satikāmies, Zenta izrādīja pieejamos zemes gabalus. Cits par citu aizlaistāks, visapkārt krūmos ieaugusi teritorija, dubļi. Drūms skats.
Es toreiz uz brīvo dārziņu apskati devos kopā ar kādu ģimeni, kas izvēlējās sausu zemes pleķīti ar žogu. Es izvēlējos garā zālē ieaugušu pleķi ar sagruvušu dārza būdu.
Tajā pavasarī mēs ar dārza nazi un rokām ķērāmies pie labiekārtošanas. Vajadzēja nojaukt graustu, savākt neskaitāmās, sadauzītās šīfera plāksnes un stikla loksnes. No zemes izrakām vairākus desmitus plastmasas paplātes, kas iepriekš bija kalpojušas kā apdobes.
2017. gadā par mazdārziņa nomu maksāju 8 eur un 56 centus. 12 eur un 33 centi papildus bija jāmaksā par atkritumu izvešanu. Šobrīd par dārzu nomu, ieskaitot atkritumu izvešanu maksājam 100 eur gadā.
Tolaik mums kaimiņos, pussagruvušā būdelē dzīvoja Agnese ar savu piegulētāju. Otrā gada pavasarī pienāca ziņas, ka Agnese mirusi, saindējusies ar odekolonu. Citi runāja, ka viņa nodurta. Tagad vietā, kur mitinājās saulesbrāļi ir iekopts skaists dārzs ģimenei ar diviem bērniem.
Trešajā gadā pa labi no mums ievācās kaimiņi. Ģimene paņēma zemes pleķi, ko par dārzu var saukt tikai tagad. Tolaik tas bija kokiem un krūmiem aizlaists zemes pleķis. Vēsturiski tajā vietā, protams, bija atradušies mazdārziņi, bet ilgus gadus neviens turp nebija spēris kāju.
Nākamajā gadā tādu pašu zemes pleķi mums pretī iekopa vēl viena ģimene. To pašu izdarīja vēl divas ģimenes trešajā līnijā – aizlaistu ar kārkliem aizaugušu pleķi pārvērta funkcionējošā mazdārziņā. Un šādi piemēri Kazassēklī ir daudz.
Pirms trim gadiem pavasarī pie sava dārza pamanīju vairākas sievietes žaketītēs. Izgāju apsveicināties, jautāju, ko meklē, vai varu palīdzēt? Izrādījās, dāmas ir pašvaldības pārstāves, atnākušas paskatīties, kaut ko novērtēt. Mēs mirkli parunājām līdz viena no kundzēm man teica – "Dibiniet biedrību, jo pašvaldība ar mazdārziņiem vairs negrib ņemties. Mums tam nav resursi, mēs zemi atdosim tiem, kuri to gribēs apsaimniekot."
Zentas darbavietu likvidēja. Nezinu, kas ar kundzi notika. Varbūt atlaida. Varbūt pārcēla.
Katrā ziņā mums vajadzēja rīkoties, jo pretējā gadījumā Kazas sēklis varēja nonākt personas rokās, kura šo zemi tāpat kā mēs nomātu no pašvaldības, bet kā starpnieks uzskrūvētu pasakainu nomas maksu.
Tagad atskatoties un domājot šodienas kontekstā ir skaidrs, ka pašvaldība jau todien bruģēja ceļa apbūvei. Starp citu, avīzes atrodams stāsts no padomju gadiem. Arī toreiz Lucavsalā grasījās būvēt olimpisko stadionu, bet Kazas sēkli pārvērst par milzīgu autostāvvietu.
Tiem, kuri vēl nezina – Kazas sēklis regulāri applūst. Reizēm rudeņos un pavasaros ūdens mēdz būt teju līdz celim. Tāpēc mazdārziņu nomnieki nereti izvēlas veidot augstās dobes.
Lūk, mēs nodibinājām biedrību. Kopš biedrības izveides nomā izdoti pilnīgi visi mazdārziņi. Par nomnieku naudu kārtībā savesti ceļi. Atkritumi regulāri tiek izvesti un kopīgās talkās notiek teritorijas labiekārtošana.
Visā šajā jezgā ap Lucavsalas un Kazas sēkļa apbūvi mani vairāk satrauc nevis politiķu lēmumi, bet gan sabiedrības stulbums.
Es tiešām uzskatu, ka cilvēkiem, kuri nav šeit spēruši kāju un pat ne pirkstiņu pakustinājuši, lai no mēsliem izceltu unikālu mazdārziņu kompleksu ar vairāku gadu desmitu vēsturi, nav tiesību izteikt savu viedokli un lemt salas likteni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
