Atklāta vēstule Vairai Vīķei-Freibergai.
Padomju laikos es biju bērns. Izsūtījumu, lēģerus, represijas – to piedzīvoja mani vecāki un vecvecāki. Bet pats ļaunākais, ko no padomju laikiem atceros es, ir diktoru un valstsvīru balsis televizora ekrānā – neīstas, frāžainas, urrāpatriotiskas, iebiedētas, ciniskas, kaut kam man neredzamam pārdotas.
Tu atbalsti karadarbības sākšanu Irākā. Vēl ļaunāk – Tu saki, ka to atbalsta Latvija. Tu sauc par gļēvuļiem tos, kas uzskata, ka Latvijai jāstāv maliņā (visbriesmīgākā ir balss). Tu pat uzskati, ka latvieši varētu piedalīties militārās operācijās. Vai arī Tavs dēls, Vaira? Vai arī ar pirkstu tiks norādīts uz kādas citas sievietes dēlu?
Tu joprojām runā tautas vārdā, kaut arī labi zini, ka 80% tautas Tevi neatbalsta. Un tie ir cilvēki, kas vakar Tevi atbalstīja. Mēs neesam izteikuši Tev beznosacījumu atbalstu mūžīgi mūžos kā Tu mūsu vārdā Amerikai pat neatkarīgi no ANO ieroču ekspertu rezolūcijas!
Es neviļus saku “Tu”, jo gribu uzrunāt cilvēku, sievieti, māti, nevis politisku figūru. Vai Tu esi centusies identificēties ar kādu no simttūkstoš Irākas sievietēm, gaidot karu? Es domāju par sievieti, kurai tāpat kā man ir divi bērni. Par sievieti, kura nezina, vai viņas bērni būs dzīvi rīt. Vai būs sakropļoti. Vai dzīvs būs viņu tēvs. Un viņa pati.
Šī sieviete var Tevi pamatoti nīst no visas sirds. Viņa no Huseina režīma ir cietusi vairāk kā Tu, bet viņa grib dzīvot. Un Tev nav tiesību saukt par gļēvuli mani, ja es, lai cik tas man būtu neizdevīgi, izvēlos konsolidēties ar šis sievietes bailēm un naidu, nevis manas valsts oficiālo ārpolitiku.
Tai pašā zilajā ekrānā dzirdēju Bušu runājot, cik žūkšņus naudas Amerika ieguldīs, lai atjaunotu Irākas ekonomiku pēc kara. Un viss būs kārtībā. Pat paldies jāsaka – tādi tēriņi. Un šajā redzespunktā Irāka ir tikai valsts, nevis cilvēku dzīvību summa. Daudzu māšu bērnu dzīvību summa.
Man ir vienaldzīgi ārzemju diplomi – es neredzu inteliģenci tajā, kurš atzīst vardarbību kā problēmas risinājumu. Man liekas, pat krimināli vainīgs skaitās tas, kurš sit pirmais, pat ja uz aizdomu pamata, ka otrs varētu iesist. Šobrīd pirmā sist taisās Amerika, un man ir kauns, ka Tu to atbalsti, Vaira.
Es jūtos nodota. Man ir kauns, ka Latvijas tēls kļuvis tik agresīvs. Es nerunāšu par naftu, es nevaru pierādīt, ka tie ir patiesie motīvi. Es noteikti nezinu simtiem aizkulišu runu un patieso kara iemeslu, bet es māku ieskatīties globusā. Es redzu, cik liela ir Amerika un cik – Irāka. Es zinu, ka Amerikai ir kodolieroči, bet Irākai – tikai varbūt. Runāt par varbūtējiem ķīmiskajiem un bioloģiskajiem ieročiem man šķiet vienkārši smieklīgi, jo kāda tad atšķirība – mirt no legāla vai nelegāla ieroča. ASV legāli nomestās atombumbas sekas Japānā jūtamas vēl tagad. Uz legālu aizdomu pamata nopostīta jau tā daudz cietusī Afganistāna.
Bet es zinu arī to, ka Latvijā dzīvot ir kļuvis daudz nedrošāk. Tavu politisko soļu dēļ ir krietni palielinājusies iespēja, ka izdzīvojis irākietis palaidīs mēra baktērijas Rīgā. Un domāju, ka viņu man būtu vieglāk saprast kā šobrīd Tevi. Mazāk bīstams viņš būs tikai tad, ja vairs nebūs uz galēja izmisuma sliekšņa.
Es neticu Amerikas ārpolitikai. Tā ir šovinistiskas lielvalsts pozīcija, kuras galvenā problēma ir nespēja un nevēlēšanās saprast tās pasaules daļas problēmas, kas Amerikas ekonomiskās labklājības laikā grimst nabadzībā. Ar ko atšķiras legāla armija no terorisma? Tā ir lielbudžeta vai mazbudžeta cīņas forma, labākajā gadījumā aizsardzība, sliktākajā – slepkavība. Bet jēgas ziņā šie vārdi skan vienādi. Un iedveš man vienādas šausmas.
Vai Irākā režīms būtu smagāks kā Tibetā un Čečenijā, vai arī atkal ir runa par legālu un nelegālu totalitārismu? Cilvēktiesību pārkāpumi Irākā? Par tiem presē ir maz informācijas, bet es nevaru neredzēt analoģiju ar Krievijas ažiotāžu par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Vai Tu iesaki Krievijai šo problēmu risināt līdzīgi, kā to taisās darīt ASV?
Esmu parakstījusies dažās parakstu vākšanas akcijās pret karu, bet nejūtos darījusi visu, kas manos spēkos, tāpēc rakstu. Varbūt Tev ir kādi patiesie iemesli tā rīkoties, par kuriem Tu nerunā? Krievijas sankcijas pret Ventspili, kas ir tiešs drauds Latvijai? Tad runā, lūdzu, par to, lūdzu, nemelo mums! Tu nebiji klāt, kad četrdesmit gadus šajā valstī politiķi runāja tādā balsī, kādā Tu tagad! Es pazīstu demagoģijas balsi un zinu, ka tā melo. Paņem atvaļinājumu, palasi Hansu Falladu, Ēriku Mariju Remarku, Mahātmu Gandiju un glāb savu balsi, Vaira! Vēl nesen tā bija skaista.
Un atsauc savu atbalstu legālām slepkavībām. Tās atnesīs tikai trešo pasaules karu.
Latvijas inteliģence ir ar Tevi lepojusies jau sen pirms kļuvi prezidente. Kāpēc Tu esi mūs nodevusi? Ko Tu vērtē augstāk nekā mūsu cieņu? Kāpēc Tu esi izvēlējusies politiķes, nevis cilvēka redzespunktu? Agrāk Tu runāji par mūsu lepnumu – latvju bārenītes tikumiem. Es kā “latvju bārenīte” jūtos nodota. Es saprotu tādus jēdzienus kā vardarbība un cilvēka dzīvība.
Varu savu vēstuli beigt ar tiem pašiem vārdiem, ar kādiem Amerikas inteliģence vērsās pie savas valdības:
– NE MŪSU VĀRDĀ.