Izrādās, ka virsotne, ko 1998. gada rudenī sasniedzis Ilgvars, ir 8008 m augstā Šišapangmas priekšvirsotne, ko sauc arī par Shishapangma Central, nevis masīva augstākais punkts Shishapangma Main (8027 m).
Abas virsotnes savieno asa un bīstama sniega kore, ko labs kāpējs var veikt apmēram pusstundā. Saskaņā ar statistiku Šišapangmas augstāko punktu sasniedz salīdzinoši nedaudz alpīnistu – vidēji, no katra desmita, kas uzkāpuši Centrālajā, tikai divi ir spējuši turpināt ceļu līdz Galvenajai virsotnei.
Diemžēl, par apbēdinājumu Ilgvaram jāsaka, ka līdzšinējā kalnākāpēju – virsotņu kolekcionāru pieredze liecina, ka 14 astoņtūktošnieku kolekcijā tiek ieskaitītas tikai galvenās virsotnes. Tas nozīmē, ka Ilgvaram Šišapangmā būs jākāpj vēlreiz. Protams, arī Centrālā virsotne ir 8 km augsta, tomēr noteikumi ir noteikumi.
Ar līdzīgu problēmu pirms dažiem gadiem saskārās arī Erkhards Loretans – trešais alpīnists, kas uzkāpis visos astoņtūkstošniekos. Lai sekmīgi pabeigtu 14 virsotņu programmu, viņam tā paša iemesla dēļ nācās kāpt Šišapangmā atkārtoti.
Neapšaubot to, ka uzkāpt Šišapangmas Centrālajā vitrsotnē ir panākums, kā nekā 8000 m, tomēr gribās jautāt, kāpēc tas visu šo laiku bija jānoklusē, pie tam apgalvojot, ka ir sasniegts pats augstākais punkts masīvā? Maratonistam, kurš noskrējis 42 kilometrus, bet nav pieveicis pēdējos 195 metrus, distanci neieskaita.
Arī Kalnu Fonds, kurš realizē projektu - uznest Latvijas karogu visos 14 pasaules astoņtūkstošniekos, Šišapangmu pagaidām nevar ierakstīt savā kontā.