Satelītu skaits Zemes orbītā pēdējos gados pieaug ārkārtīgi strauji, līdz ar "Starlink", "OneWeb" un līdzīgu sakaru satelītu tīklu izveidi. Pieaug arī risks, ka bezatbildīga saimniekošana orbītā var novest pie tik liela piesārņojuma, ka nākotnē kosmiskie lidojumi būs ļoti apgrūtināti. ASV Federālā Sakaru komisija (FCC) pērn rosināja atjaunināt vadlīnijas, kuras būtu saistošas komersantiem un valstu kosmosa aģentūrām. Ja iepriekš tās noteica, ka "kosmosa drazu" jeb savu laiku nokalpojušos satelītus vai orbītā palikušās raķešu daļas tur var palikt pat 25 gadus, tad 2022. gada pirmajā pusē FCC virzīja jaunus nosacījumus, kas paredz nokalpojušu tehniku aizvākt piecu gadu laikā.
Konkrētais "Dish" satelīts "EchoStar-7" orbītā ir kopš 2002. gada un savu funkciju pildīja līdz pat 2022. gadam. Sākotnējais plānotais ekspluatācijas laiks bija 10 gadi, bet 2012. gadā licence pagarināta vēl uz desmit gadiem. Tolaik arī atrunāts, ka "Dish" pēc satelīta darbības beigām apņemas aizvākt to no darba orbītas un pacelt par 300 kilometriem augstākā orbītā, lai tas netraucētu aktīvajiem satelītiem.
Kad pienāca laiks veikt šo manevru, satelīta operatoram tas neizdevās pēc plāna – nepieciešamo 300 kilometru vietā orbīta paaugstināta vien par 120 kilometriem. Par to "Dish" piemērots 150 tūkstošus ASV dolāru liels sods.
"Kosmosa ekonomikai uzņemot apgriezienus un satelītiem kļūstot arvien vairāk, mums jānodrošina, ka operatori ievēro solīto," lēmumu pamatoja FCC pārstāvis Lojāns Egals.
Arī ASV Federālā Aviācijas pārvalde (FAA) pievērsusies orbītas piesārņojuma jautājumu risināšanai un paziņojusi, ka plāno arī privātkompānijām uzlikt par saistošu pienākumu pēc raķešu startiem visas izlietotās raķešu pakāpes nogādāt atpakaļ uz Zemes (vai nu kontrolēti, kā to dara "SpaceX", vai iegāžot okeānā), vai arī nogādāt tā dēvētajā "kapsētas orbītā" prom no aktīviem satelītiem. Šis regulējums pagaidām ir saistošs valdības finansētām kosmosa misijām, bet ne komersantiem.
Jāuzsver arī, ka FCC regulējums ir saistošs ASV komersantiem, taču arvien biežāk dzird ekspertus runājam par globāli saistoša regulējuma nepieciešamību. Satelītu sadursmes orbītā ir reāls risks, un šādu avāriju rezultātā rodas tūkstošiem jaunu atlūzu, kas būtiski palielina jaunu sadursmju risku.
Par scenāriju, kur zemā Zemes orbīta kļūst nelietojama šādas sadursmju ķēdes reakcijas rezultātā, jau 70. gadu beigās prātoja astrofiziķis Donalds Keslers. Tolaik viņš minēja, ka orbītā iespējams sasniegt tādu mākslīgi radītu objektu daudzumu, nosacīti "kritisko masu", ka sadursmes starp tiem kļūs nenovēršamas, turklāt katra jauna sadursme neizbēgami radīs lielu daudzumu atlūzu, kas attiecīgi vēl vairāk palielinās sadursmju risku. Faktiski kosmosa atkritumu pavairošanās ķēdes reakcija. Rezultāts – Zemes zemo orbītu ieskauj gandrīz necaurlidojama atlūzu čaula, apdraudot visas turpmākās darbības kosmosā. Gan jaunu satelītu palaišanu, gan jau esošo satelītu darbību, gan cilvēku lidojumus kosmosā. Šī katastrofiskā sadursmju kaskāde kļuva pazīstama kā Keslera sindroms.
Gals visiem kosmiskajiem lidojumiem. Vai Keslera sindroma draudi ir īsti?
Šis ir aizraujošs laiks kosmosa izpētē – gaisā dodas arvien iespaidīgākas observatorijas, NASA atkal grasās atgriezties uz Mēness, lai gatavotos ceļam uz Marsu. Taču ir arī kāds scenārijs – un visnotaļ reāls –, kas var apdraudēt visus nākotnes kosmiskos lidojumus. Tā ir bīstama ķēdes reakcija, kuras dēļ Zeme tiktu ieskauta biezā kosmisko atkritumu "garozā", – tā dēvētais Keslera sindroms.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
