Foto: Privātais arhīvs
Strādājošā studente Zanda Indriksone palīdzēt peļu junkuriņiem sāka pirms aptuveni diviem gadiem. Lai arī ne vidusskolā, ne universitātē viņa padziļināti nav mācījusies par dzīvniekiem, zināšanas un izpratne par kaķiem, viņu raksturu un veselību radusies no pieredzes. Jautāta, cik kaķīšiem viņa šajā laika posmā palīdzējusi, Zanda saka – aptuveni 350 kaķiem. Kad saskaitu, ka sanāk vidēji katru otro dienu pa kaķītim, viņa smaidot apstiprina – jā.

Kā kaķi nonāk pie Zandas? Esot vairāki veidi, viens no tiem – visai vienkāršs: "Piemēram, es eju pa ielu, ieraugu kaķi un nevaru viņam paiet garām." Tā varot notikt jebkurā dienā, pat tad, ja Zanda dodas savās dienas gaitās. Viņa piemin kādu gadījumu, kad devusies ciemos pie draudzenes, bet pa ceļam redzējusi kaķīti, kas gulējis zem svešas automašīnas motora pārsega. "Nodomāju, ka jāiet viņam garām, jo es taču eju ciemos. Tomēr sapratu – nē, jāpieiet klāt, jāpaskatās. Ja būs mežonītis, tad neko, bet, ja būs mīļš, tad domāšu tālāk." Izrādījies, ka dzīvnieciņš bijis mīļš, taču ļoti vārgs, vien pacēlis galviņu, ieņaudējies un turpinājis gulēt. Zanda paņēmusi viņu savā aprūpē un drīz vien atradusi jaunas mājas. Vēl kaķīši pie gādīgās Zandas mēdz nonākt no citiem labvēļiem, kuri atraduši novārtā atstātu dzīvnieku un zina, ka Zanda mīluļiem palīdz.

Agrāk palīdzēju mežonīšiem, taču tas bija pārāk grūti. Jutos kā kaķu psihologs. Dažus no viņiem gan izdevās pieradināt par mājas kaķiem.
Zanda Indriksone

Viņa gan atgādina, ka neņem gluži kuru katru kaķi no ielas: "Es novērtēju situāciju un skatos, kādā stāvoklī kaķītis ir. Bieži vien ir tā, ka kaķis ir labā stāvoklī un to var redzēt, jo viņš ir aprūpēts, pabarots." Zanda piebilst, ka ne caur viņas "Facebook" profilu, ne ar sludinājumu lapiņu palīdzību nav atradušies izglābtā kaķīša sākotnējie saimnieki, ja tādi kādam no mīluļiem bijuši.

Foto: Privātais arhīvs

"Ir arī tādi kaķi, kurus vēlams mājās un četrās sienās nespundēt, viņi jau ir mežonīši. Taču mīlīgiem kaķīšiem gan es palīdzu. Agrāk palīdzēju mežonīšiem, taču tas bija pārāk grūti. Jutos kā kaķu psihologs. Dažus no viņiem gan izdevās pieradināt par mājas kaķiem," raksturo Zanda.

"Pirmais, ko daru – aizvedu kaķīti pie veterinārārsta, lai viņš apskata kaķa veselību, nosaka vecumu, atbluso," pirmos soļus pēc tam, kad dzīvnieciņš nonācis viņas rīcībā, min Zanda. Tiesa, viņa šajā procesā nav viena, jo ar laiku parādījušies vairāki palīgi, kuri var pie sevis izmitināt kādu kaķīti un dot pagaidu mājas, līdz mīlulis sagaida savu nākamo saimnieku. Arī pie pašas Zandas dzīvnieciņi mēdz palikt pagaidu mājās, taču nav vēlams, lai vienuviet dzīvotu vairāki kaķīši, īpaši tāpēc, ka kāds no viņiem var būt ar veselības problēmām. "Es cenšos nelikt visus kaķus vienā barā, lai neapdraudētu viņu veselību, jo var saslimt tas, kuram ir zemāka imunitāte," tā Zanda.

Tas, cik ilgi kaķis atrodas pagaidu mājās pie Zandas vai palīgiem, ir atkarīgs no katra kaķa stāvokļa. "Ja stāvoklis labs un kaķis ir veselīgs, ir pat bijis tā, ka kaķītis pie manis mājās ir tikai kādu pusstundu. Tā pārsvarā notiek vasarā. Visilgākais ir bijis aptuveni mēnesi, bet tad kaķītim bija slikts veselības stāvoklis un mēs nemaz nesākām uzreiz meklēt viņam mājas. Skatījāmies, vai kaķītis vispār izdzīvos…"

Par atrastajiem kaķīšiem, kuri ir jaunu saimnieku gaidās, Zanda informē savā "Facebook" profilā, taču par šiem kaķīšiem informāciju publicē arī citur, piemēram, tepat, "MansDraugs". "Facebook" lietotāji aktīvi pārpublicē ziņas par mīluļiem, un Zanda atzīst, ka caur dažādiem kanāliem izdodas apvienot kaķīti ar jauno saimnieku: "Neesmu apkopojusi statistiku, bet daudzi cilvēki tiešām ir teikuši, ka ziņu par kaķīti pamanījuši tieši tajā vai citā portālā. "

Foto: Privātais arhīvs

Arī atrasto kaķu vecums ir sezonāls, min Zanda. Šobrīd, aukstajos ziemas mēnešos galvenokārt ir vecāki, aptuveni vienu līdz piecus gadus veci kaķi, savukārt vasarā esot vairāk kaķēnu. Jautāta, vai kaķēni ir pieprasītāki par pieaugušajiem mīluļiem, kaķu glābēja skaidro: "It kā jā, bet tas ir atkarīgs no katra cilvēka vēlmes. Daži cilvēki tieši vēlas vecāku kaķīti, īpaši, ja nav pieredzes audzināšanā vai ja vienkārši vēlas palīdzēt tiem kaķiem, kuriem mājas atrast ir grūtāk. Savukārt citi grib mazulīšus, kuri vēl ir "pamperu vecumā"."

Jautāta, kāds ir lielākais kaķu skaits, kāds pie viņas pagaidu mājās uzturējies, Zanda saka, ka tie ir seši kaķēni, parasti esot viens vai divi kaķi. "Mūsu apgādībā bijuši kaķi vecuma amplitūdā no četrām dieniņām līdz pat 12 gadiem," teic Zanda. Saku, ka tad jau viņa ar domubiedriem palīdz ne tikai mazajiem un mīļajiem kaķēniem, bet jebkuram peļu junkuriņam, kurš nonācis nelaimē. Viņa atbild: "Protams! Jo visiem taču vajag palīdzēt, ne tikai tiem jaunajiem un mīļajiem!"

Foto: Privātais arhīvs

Viens no atbildīgākajiem un svarīgākajiem brīžiem Zandai ir kaķīša jaunā saimnieka izvēle: "Teikšu godīgi – kaķi nedodu kuram katram. Es nedarbojos pēc principa "došu pirmajam garāmgājējam"." Pirms tam viņa pārliecinās, vai cilvēks zina, ka kaķītis var sabojāt lietas, var saslimt un tam vajadzēs naudu, cenšas noskaidrot, ar ko potenciālais saimnieks nodarbojas, cik bieži viņš ir/nav mājās, ko darīs, ja brauks atpūsties, kādi ir ģimenes locekļi, vai ir mazi bērni, suns, kaķis… "Vēl prasu, kādam nolūkam ir paredzēts kaķis. Ja saka, ka būs kā ģimenes loceklis, tad puse jautājumu jau uzreiz atkrīt, līdzīgi kā tad, ja ir jau bijusi pieredze ar kaķiem. Jau zinu, ka viņš būs atbildīgs saimnieks."

Kaķis kā dāvana? Tādam mērķim Zanda kaķīti nedod. "Tad es prasu tā cilvēka numuru vai vārdu un uzvārdu, kam plānots dāvināt. Mūsdienās paļauties uz vienpusēju lēmumu nav ieteicams. Runājot ar dāvinātāju, viss var būt labi, bet saņēmējam domas var būt citas," viņa atgādina. "Stingri skatos arī uz cilvēkiem, kam mājās ir mazi bērni, jo daži cilvēki kaķīšus ņem kā rotaļlietu, lai bērnam ir, ko darīt. Ne es, ne citi, kas man palīdz, nekaunamies cilvēkiem pateikt "nē"."

Daudzkārt iepazīstot katru jauno kaķīti un garāku vai īsāku laiku pavadot ar mīluli, protams, rodas pieķeršanās un var būt grūti atvadīties no dzīvnieciņa, nododot viņu jaunā saimnieka rokās. Vaicāta, kādas ir sajūtas, šķiroties no izglābtā zvēriņa, Zanda teic: "Manī sajūtas ir dažādas, bet nevienā brīdī tās nav skumīgas. Es pati izvēlos saimnieku, kam dot kaķīti, un nevienā brīdī nav skumju, jo zinu, ka esmu izvēlējusies labu cilvēku. Izvēlos labākos, lai nav nekādu šaubu." Taču arī pēc tam, kad kaķītis nonācis jaunajā vietā, Zanda turpina par viņu saņemt ziņas, jo visus jaunos saimniekus cenšas pievienot savā "Facebook" draugu lokā. Daudzi saimnieki Zandai sūta arī fotogrāfijas un sveicienus no kaķiem, viņa piebilst.

Foto: Privātais arhīvs

Tiklīdz kaķītis ir adoptēts un nonācis jaunā saimnieka rokās, Zanda savā "Facebook" profilā publicē, kā pati saka, "pateicības ziņu, lai citi zina, ka kaķītis ir adoptēts un pie kura cilvēka viņš nonācis". Par šādu publikāciju viņa jaunos saimniekus pabrīdina, un esot pat gadījies tā, ka cilvēks nevēlas, lai ziņu par viņu publicē. "Man šķiet, ka tā arī vairojas atbildības sajūta: jo vairāk cilvēku zina, kur kaķītis ir nonācis, jo vairāk cilvēkam rūp, ko par viņu domā, un par mājdzīvnieku tad tiešām ir jārūpējas. Kad cilvēks negrib, lai es šo pateicības ziņu publicēju, arī es pati tad sāku šaubīties, vai kaķīti viņam vajag," tā Zanda.

Lai arī varētu šķist, ka pašai Zandai mājoklis ir pilns ar četrkājainajiem draugiem, izrādās, tā nebūt nav. Viņai pašai privātu iemeslu dēļ nav neviena mājdzīvnieka, un vienīgie, kas viņas mājās mīt, ir pagaidu kaķīši, kuri gaida jaunos saimniekus. Šobrīd viņa vēl nevar atļauties kļūt par saimnieci pastāvīgam četrkājainajam iemītniekam mājoklī, taču tic, ka kaut kad nākotnē, kā Zanda saka, "nāks tas īstais un vienīgais dzīvnieciņš".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!