Ierīkojot augļu koku dārzu, viens no "ķēdes vājākajiem posmiem" ir laiks, kas parasti pietrūkst, lai izvērtētu dārza vietu, to atbilstoši sagatavotu, veicot zaļmēslojuma sēju un iestrādi, kā arī pareizi augsni apstrādājot. Lūk, īsais ceļvedis, kā izvēlēties dārzā īsto vietu kauleņkociņiem, kurus stāda agrā pavasarī.
Lai iestādītais kauleņkoku (plūmju, ķiršu) dārzs ražotu un dotu labas kvalitātes augļus, vietas izvēlei un ierīkošanai ir jābūt ļoti pārdomātai.
Svarīgākie nosacījumi, kas būtu jāievēro, ierīkojot kauleņkoku dārzu: izvēlēties piemērotāko dārza vietu (reljefu vai tā nogāzi), augsni, rindas virzienu.
Kur stādīt
Vietā, kas atrodas augstāk par apkārtējo apvidu. Pat ja dārza vieta ir šķietami līdzena, pavisam nelielas ieplakas pavasara plūdu laikā var izraisīt sakņu bojājumus vai pat koku bojāeju. Ja koku sakņu sistēma ilgstošākā laika periodā atrodas pārlieku lielā mitrumā, tai, elpojot bezskābekļa vidē, izdalās spirts, kas ir toksisks savienojums saknēm, kā arī šie spirta izgarojumi piesaista nevienādo mizgrauzi. Tas ir īpaši bīstami mežu un krūmāju tuvumā! Līdzīgas problēmas rodas, ja saknes ir salušas (kailsalā) vai sutušas (ja bieza sniega kārta uzsnieg uz nesasalušas augsnes).
Vietā, kur aukstās gaisa masas aizplūst, neskarot augu daļas, – tā ir bīstamas no pavasara (vai no atkušņa) līdz pat augļaizmetņu veidošanās laikam. Augu daļu salnu bojājumu apmēru nosaka ne tikai tas, cik zemu temperatūra noslīd, bet arī, cik strauja un ilga ir zemo temperatūru ietekme.
Nedrīkst stādīt vietās:
Ar apgrūtinātu gaisa cirkulāciju – veicinās paaugstinātu gaisa mitrumu un kaitīgo organismu (īpaši slimību) izplatību;
Augsnēs, kas slikti drenētas un ūdens necaurlaidīgas – traucēs sakņu sistēmas normālu augšanu un attīstību, kā arī lielāka iespēja sakņu izsalšanai vai izsušanai. Līdzīgu problēmu rada augsnes necaurlaidīgi slāņi vai aruma zole.
Šķirnes 'Lāse’ salusi sakne (potcelms P.cersifera). Potcelma sakne aruma zoles dēļ nav spējusi augt dziļumā un kailsalā spēcīgi cietusi, izraisot koka bojāeju
Kāpēc nozīmīgi vēja aizsargstādījumi?
Kad izvēlēta dārza vieta, pirms zaļmēslojumu augu sējas un augsnes sagatavošanas, ir jāplāno vēja aizsargstādījumi, vadoties pēc vēja stipruma un virziena. Mums valdošie vēji parasti ir no dienvidiem un dienvidrietumiem.
Būtiska nozīme dārzā ir pareizi un laicīgi ierīkotiem vēja aizsargstādījumiem:
Jaunajiem kokiem iespējams izveidoties pareizam zarojumam;
Var aizsargāt dārzu no transportlīdzekļu radītājām izplūdes gāzēm un putekļiem ceļu tuvumā (ja raža ir jāmazgā, tad augļi zaudē kvalitāti, un ūdens, kā resurss, sadārdzinās ražošanu);
Mazinās vēja ātrumu un auksto gaisa masu postošās darbības (aizturēšana, samazināšana, novirzīšana). Jāņem vērā, ka vēja ātrums par katriem 5 km/h samazina gaisa temperatūru par vienu grādu, kas var izraisīt:
Ziedpumpuru bojājumus gan jau izplaukušiem, gan vēl neplaukušiem (ļoti vējainos agros pavasaros dažkārt ziedpumpuri izplaukst, bet tiem drīksna jau ir izsalusi),
Apgrūtina apaugļošanos – pazeminātā temperatūrā putekšņu dīgšana tiek traucēta un tas dažkārt traucē apaugļošanos un izraisa priekšlaicīgu augļaizmetņu nobiršanu.
Šķirnei 'Tamaris’ nepilnīgi attīstījušies augļaizmetņi atkrāsojas un nobirst. Rezultātā no augļaizmetņiem bagātīgi noklātā zara ienāksies vien nedaudz augļu
Palielina (vai izraisa?) augļu rūsinājumus (šķirnēm ar plānāku augļu miziņu);
Šķirne 'Viktorija’ ir pašauglīga un bagātīgi veido augļaizetņus. Ja tos neretina un koki pakļauti spēcīgam vējam, var tikt lauzti zari vai pat koki
Bagātīgas ražas gados pasargā zarus no nolaušanas vai kokus no izgāšanās.
Aizsargstādījumiem būtiska nozīme ir vides daudzveidībai un derīgo organismu saglabāšanai. Kā aizsargstādījuma augus nevajadzētu izvēlēties neziemcietīgus vai radniecīgus augus, kas varētu būt kā kaitīgo organismu rezervju uzkrājējs, vai arī augus, kas ir kāda kaitīgā organisma starpsaimnieks (plūmju rūsai (dzeltenā vizbulīte), vējplūmēm (inficētas ievas), plūmju niedru laputs, ķiršu madaru laputs, u.c.).
Dārza tuvumā neieteiktu stādīt Kaukāzu plūmes, jo nevienam nav vēlmes ierobežot kaitīgos organismus ārpus dārza teritorijas! Kaukāzu plūmes kā apputeksnētāji noder tikai diploīdajām jeb hibrīdplūmēm (piemēram, šķirnes 'Komēta’, 'Skoroplodnaja’, 'Mara’, u.c.), bet nederēs mājas plūmēm, pie kurām pieder lielākā daļa izplatīto šķirņu.
Kļūdas, ierīkojot vēja aizsargstādījumus
Ierīkojot sastādījumu visapkārt dārzam, gaisa apmaiņa tiek apturēta, un ziemās, kad sniega sega bagātīga, uznākot atkusnim, lauž sniega pilnos zarus;
Ja vēja aizsargstādījumu ierīko vienlaicīgi ar dārza ierīkošanu, tie nespēj aizsargāt jaunos augļu kociņus, jo bieži aizsargstādījumu augi izmēros ir nelieli (stādīt vējlauzē liela izmēra augus ir dārgi). Tas nozīmē, ka vēja aizturēšanas un samazināšanas mērķis netiks nodrošināts un jaunkokiem lielu labumu nedos. Šis varētu būt viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc jaunajos dārzos pirmo ražas gadu augļi ir zemākas kvalitātes vai augļu nav nemaz.
Ja valdošie vēji ir izteikti spēcīgi, iespējams, aizsargstādījumus jāstāda divās vai trīs rindās, kur vienu rindu plāno ar augstākiem kokiem, bet zemākiem augiem var izvēlēties lazdas, kas Latvijas apstākļos ir viens no labākajiem aizsargstādījumu augiem (izaudzēt nav grūti, nav dārgi; pieticīgi, viegli atjaunojami un ātri ataug; nav kopēju kaitēkļu un slimību ar plūmēm; labs patvērums derīgajiem kukaiņiem).
Svarīgākais par zaļmēslojumu
Pēc vēja aizsargstādījumu ierīkošanas, kamēr šie augi pieaug, ir laiks sagatavot augsni – veikt augsnes agroķīmisko izpēti, veikt augsnes kaļķošanu (saskaņā ar esošo cilmiezi – dolomītiezi vai kaļķakmeni) un veikt zaļmēslojuma izaudzēšanu (atkarībā no izvēlētā auga 1-2 gadus) un iestrādāšanu augsnē. Zaļmēslojuma galvenās funkcijas ir paaugstināt organiskās vielas saturu un ierobežot nezāļu augšanu.
Krustzieži (sinepes, rapsis, eļļas rutks) veidojot spēcīgu sakņu sistēmu, sadrupina aramkārtas zoli vai kādu sablīvētu augsnes slāni. Svarīgi laicīgi iestrādāt augsnē, lai pašneizsētos!
Rapsis kā nezāle jaunā plūmju stādījumā – apdobēs to ir grūti ierobežot, jo sakņu sistēma veidojas ļoti spēcīga
Facēlija – nektāraugs (no dziļākiem slāņiem uznes fosforu, kāliju). Nomāc nezāles, kavē patogēno sēnīšu attīstību. Var izmantot augsekās, jo nav radniecīgs kauleņkokiem. Ja laicīgi neiestrādā, arī var pašizsēties.
Tauriņzieži jeb pākšaugi (zirņi, vīķi, lupīna, āboliņš) ar savu sakņu sistēmu saista no atmosfēras gaisa saistīto slāpekli, kurš mineralizācijas procesa dēļ kļūst pieejams citiem augiem. Lupīnas (šaurlapu, baltā, viengadīgā, daudzgadīgā) – vieglās, S un mS augsnēs, spēcīga sakņu sistēma līdz pat diviem metriem, ļoti vērtīgs zaļmēslojums kā trūdvielu satura paaugstinātājs. Baltais amoliņš – visiedarbīgākais, ja audzē divus gadus! Veido spēcīgu sakni, lielu zaļo masu, der kā nektāraugs. Ļoti labi ierobežo nezāles un paaugstina organisko masu.
Zemās samtenes (Tagetes patula) (citas sugas mazefektīvas) ierobežos nematožu izplatību, bet ļoti garšo gliemežiem! Neļauj vairoties drātstārpiem. Uzlabo augsnes struktūru.
Saulespuķes. Ļoti dziļa sakņu sistēma – līdz pat pieciem metriem. Neder smagas, blīvas, skābas augsnes.
Sējas griķi – gan kā nektāraugs, gan kā zaļmēslojuma augs ir ļoti noderīgs – īpaši bioloģiskajās saimniecībās.
Izpētot agroķīmisko analīžu rezultātus, fosfors oksīda formā (P2O5) (vidēji var būt 130–190 mg); kālijs oksīda formā (K2O) augiem ir nepieciešams apmēram divtik lielākā daudzumā nekā fosfors; barības elementu attiecība (visbiežāk tā ir robežās N : P : K = 1 : 0,6–0,8 : 1,5–1,7).
Svarīga ir kalcija un magnija (Ca : Mg) attiecība (jābūt 4,5 (substrātos 6) : 1), lai šie katjoni nekonkurētu savā starpā un abi būtu pieejami augiem. Šo attiecību bieži var izjaukt, neprasmīgi lietojot kaļķojamos materiālus. Ja cilmiezis ir dolomītiezis, lieto maltu kaļķakmeni, ja cilmiezis ir kaļķakmens, lieto dolomītmiltus.
Svarīga ir augsnes reakcija – ja pH ir zem seši, augi nespēs uzņemt makroelementus. Ja augsnē barības elementu saturs ir zems, to drīkst regulēt pakāpeniski vairāku gadu laikā, nepārsāļojot augsni. Vienā gadā nevajadzētu dot vairāk kā 140 kg/ha mēslojuma! Fosfors lielākā koncentrācijā kavē dažu mikroelementu, galvenokārt cinka un dzelzs, uzņemšanu augā. Pārāk liels kālija daudzums kavē kalcija un magnija uzņemšanu, tāpēc augļu raža samazināsies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
