Foto: Privātais arhīvs
Linda Lukstiņa ikdienā saimnieko vienā no mīlīgākajām Rīgas bodītēm – dizaina papīrlietu veikaliņā "Manilla". Ziemassvētkos šeit drūzmējas daudz priecīgi satrauktu dāvanu pircēju, bet ikdienā iedvesmu savam radošajam lidojumam, kā arī gaumīgas dekorācijas svētkiem un skaistu iesaiņojumu dāvanām atrod laba dizaina cienītāji un tie, kuri joprojām mīl rakstīt ar roku uz laba papīra, izmantojot kvalitatīvas rakstāmlietas. Mūsu sarunā ar Lindu noskaidroju, kāds ir ceļš pretim savam uzņēmumam un, vai sievietei būt biznesā ir viegli.

Kāds bija tavs ceļš līdz "Manillai"? Kas iedvesmoja un pamudināja atvērt pašai savu dizaina papīrlietu veikaliņu?

Mans ceļš līdz "Manillai" noteikti neliecināja, ka kaut kam tādam pievērsīšos – ieguvu bakalauru ekonomikā ar virzienu nekustamo īpašumu pārvaldībā. Īsti nemaz nesākot darboties šajā jomā, sāku strādāt Rīgas pašvaldības iestādēs. Kā lielai daļai šāda veida stāstu, arī mana ideja par savu biznesu radās gadu pēc tam, kad aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā.

Biju nolēmusi, ka vēlos kaut ko darīt pati un sāku domāt par lietām, kas mani saista. Papīrlietas man bijušas tuvas jau kopš bērnības – vienmēr esmu vedusi no ceļojumiem dažādas piezīmju grāmatas un apreibusi, staigājot pa kancelejas preču veikaliem. Nonācu līdz idejai, ka varētu veidot savu papīrlietu kolekciju un to visu salikt mazā veikaliņā. Šo ideju gan ātri atmetu, saprotot, ka nevarēšu uzturēt veikalu ar vienu papīrlietu kolekciju. Bija skaidrs, ka nepieciešams dažādu preču klāsts, tāpēc nolēmu doties uz izstādi Londonā un izpētīt, kas šajā jomā ir pieejams no citiem dizaineriem un mazajiem ražotājiem.

Un tur nu tas bija – apstiprinājums manām iepriekšējām sajūtām! Aptvēru, ka pasaulē jau ir tik daudz skaistu lietu, un tikai atliek tikai tās atvest uz Latviju. Tā sākās pirmie pasūtījumi un kontakti, pirmie reālie soļi, lai "Manilla" taptu par īstenību. Atgriežoties mājās, vēl nedaudz pabaudīju vasaru, turpināju piepildīt māju ar pasūtītajiem produktiem un šķirstīt katalogus. Vasaras beigās nejauši pamanīju telpas, kas tobrīd tā īsti nemaz nebija pieejamas, bet ar nelielu veiksmes palīdzību izdevās tās noīrēt, un ķērāmies klāt veikala izveidei.

Kā ar riskiem – vai nebiedēja, ka tāds skaists bizness var nenest gaidīto peļņu vai sagādāt zināmus sarežģījumus?

Šim lēmumam briedu ilgi, jo sen gribēju kaut ko mainīt savā dzīvē. Savukārt, ja rēķinu no pirmā konkrētāka lēmuma pieņemšanas brīža līdz veikala atvēršanai, tas viss notika samērā strauji – marta vidū dzima ideja, maijā pabiju izstādē, septembrī remontēju telpas un krāsoju sienas, bet pašā novembra sākumā jau atvērām veikalu.

Tobrīd es biju kaut kādā citā dimensijā – šķita, ka visu varu un viss būs. Tagad, to atceroties, pat šķiet nedaudz pārgalvīgi, jo nemaz īsti neizrēķināju, sanāks vai nē, tikai darīju. Ļoti paļāvos uz tā brīža iekšējo sajūtu un enerģiju, ka viss izdosies, nedomāju par riskiem un sarežģījumiem. Mani arī ļoti iedrošināja vīrs un apkārtējie, kas tikai nostiprināja pārliecību – ir jāmēģina!

Pamazām esi pievienojusi un papildinājusi "Manillas" piedāvāto saturu ar citām aktivitātēm – kaligrāfijas kursi, kāzu ielūgumu gatavošana, pašu radītas kartītes…

Kartīšu un citu papīra produktu radīšana bija mans mērķis jau no pirmsākumiem. Tagad, kad esam nedaudz ieskrējušies, vienkārši varam to aktīvāk īstenot. Arī kaligrāfija ir kopā ar mani jau no paša sākuma – jau meklējot telpas, svarīga bija atsevišķa telpa šīm nodarbībām.

Esam mazi un elastīgi, un mums nav uzlikti stingri rāmji, kuros darbojamies. Esam atvērti jaunām idejām un piedāvājumiem, līdz ar to soli pa solim esam tikuši arī pie jauniem un interesantiem darbības virzieniem. Man patīk jauni izaicinājumi un pieredze, ikviens projekts man ļauj uzzināt un iemācīties ko jaunu.

Kā tu raksturotu savus klientus? Kurš Latvijā novērtē skaistas dizaina papīra un rakstāmlietas?

"Manillā" šobrīd pārsvarā iepērkas sievietes, taču, manuprāt, dzimums nav būtiskākais – tie ir cilvēki, kas skaistumu spēj saskatīt arī nelielos dzīves sīkumos. Un to es gribētu teikt bez tādas klišejiskas piegaršas. Viņi tiešām priecājas, kad uz galda noliek savu jauno piezīmju bloku un trauciņā saber skaistas saspraudes. Viņi mīl rakstīt un atcerēties, saglabāt un lolot. Mums ir daudz pastāvīgo klientu, kas iepērkas pat biežāk nekā reizi mēnesī, un tas ir liels izaicinājums parūpēties, lai viņiem ikreiz būtu pieejams kas jauns un interesants.

Vai, tavuprāt, papīram un skaistām rakstāmlietām ir lemta ilga nākotne mūsdienu digitālajā laikmetā? Kas veicinātu to ilgmūžību un izdzīvošanu?

Mūsdienu digitālajā laikmetā pircēji arvien vairāk novērtē kvalitatīvu papīru un tā smaržu, faktūru, jo ikdienā saskarsme ar papīru sarūk, un rodas vēlme sajust augstvērtīgākus materiālus.

Kartīšu un vēstuļu lapu iegādei cilvēki ir gatavi tērēt vairāk naudas, jo ar roku rakstīti vēstījumi ir kļuvuši par ko ekskluzīvu. Digitālajā laikmetā cilvēki vairāk domā par noformējumu un detaļām un to, kā īpaši pasniegt dāvanas.

No malas šķiet – tas tāds sievišķīgs bizness, taču nevienā uzņēmējdarbībā neiztiek bez savas garoziņas. Kāda tā ir tavā darbā?

Bizness patiesi ir diezgan sievišķīgs, ne tikai no malas, bet arī viscaur iekšā. Vienmēr jau ir kādas lietas, ar kurām ir jātiek galā, bet tie vairāk jāuztver kā dzīves sīkumi. Aizkavējušās piegādes vai kavēšanās kāda korporatīvā pasūtījuma izpildē, transporta firmas pazaudētas kravas vai dusmīgs grāmatvedis par dokumentiem, kas sakārtoti sievišķīgā haosā, nespēj nomākt kopīgo pozitīvo.

Es šobrīd ļoti veiksmīgi strādāju ar savu lielāko trūkumu – uzņemties visu par visu. Šobrīd ļoti pārplānoju savu darba laiku, iesaistu kolēģes un deleģēju darbus tālāk. Man no tēta ir viens niķis – man šķiet, ka viss jāizdara pašai, lai gan ļoti labi apzinos, ka man ir cilvēki, kas var vēl vairāk man palīdzēt.

Ko dari no darba brīvajā laikā? Kāda ir tava labsajūtas formula, lai justos labi ikdienā?

Nebūšu pārlieku oriģināla, bet manas labsajūtas pamatā ir pietiekami daudz miega un brīži, kas veltīti sev. Lai gan šīs ir pilnīgi vienkāršas un saprotamas lietas, bet gadās par tām aizmirst, jo man nav viegli beigt skriet, vienmēr vajag kaut ko darīt. Kādu laiku atpakaļ es tā īsti nemaz nemācēju veltīt laiku sev, jo nāku no lielas ģimenes un man vienmēr kāds ir bijis blakus, nekad no tā neesmu īsti pagurusi. Taču laiks iet, viss mainās, un nu spēju novērtēt un izbaudīt laiku arī vienatnē.

Visbiežāk kaut ko rakstu un skicēju. Atsaucu atmiņā kaligrāfijas prasmes vai pludinu akvareļus, krāsoju sazīmēto. Šie procesi nav gluži vērsti uz kādu konkrētu rezultātu, man galvenais ir kaut ko likt uz papīra – tā ir mana meditācija. Gluži tāpat kā kaligrafējot, spēju zīmēt trīs burtus veselu stundu, nedomājot par itin neko, arī mana darbošanās skiču blokā pilnībā atbrīvo no visām domām.

Vēl manam noskaņojumam ļoti būtiska ir mūzika. Tā var mani ļoti ietekmēt un ātri vien pacelt pāris centimetrus virs zemes. Man ir ļoti svarīgi satikt savas draudzenes, ar kurām esam kopā jau kopš vidusskolas. Viņas spēj dot pilnīgi citu enerģiju un iedvesmu!

Ar vīru nesen kā esam aizsākuši došanos pārgājienos un domāju, ka tuvā nākotnē tas kļūs par mūsu jauno hobiju. Atrašanās dabā nepieciešama ikvienam – tā dziedē un dod spēku. Cits jautājums, vai mēs to apzināmies un izmantojam savā labā. Tikko pieredzētais Tenerifē tieši to man atkal pierādīja – tu stāvi starp milzu klintīm un saproti, cik patiesībā esi mazs un niecīgs, bet tik laimīgs, saelpojies dabas spēku un mieru. Vasarā dzīvojamies Pāvilostā, un tas tik ļoti uzlabo pašsajūtu, skatījumu uz dzīvi un attieksmi pret visu!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!