Verdzība, nabadzība un pirmās nakts tiesības. Greizie uzskati par latviešu tautas vēsturi  (3)

Faktus apstiprina vai, gluži pretēji, noliedz uzticamāki liecinieki par bieži vien selektīvo cilvēka atmiņu – dokumenti, līgumi un hronikas. Daži fakti hronoloģijā ir neapšaubāmi, kā akmenī iekaltās viduslaiku pilis, citi laika gaitā ieperinājušies mūsu apziņā tiktāl, ka tiek uzskatīti par "īstu" patiesību. Bet kā patiesībā ir ar tiem "700 verdzības gadiem" vācu jūgā? Vai patiešām visas latviešu zemnieku jaunavas bija pakļautas pazemojošajām "pirmās nakts tiesībām"?

Svētku priekšvakarā aicinājām uz sarunu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru, Latvijas vēstures institūta direktoru Gvido Straubi, lai rastu atbildes, kas no tā visa ir taisnība un kas – blēņas.

"Tas ir izdomāts," pārliecinoši atbild vēsturnieks. Iemesls šim mītam, viņaprāt, ir politisks, lai parādītu, cik ļoti tā latviešu tauta, nabadzīte, ir cietusi. Savukārt, ja skatās precīzāk pa gadiem, laiks, kad latvieši patiešām bijuši apspiesti, ir visai īss.

"Daudz šis jautājums nav pētīts, starpkaru periodā LU strādāja vēsturnieks Boriss Vipers, kurš nopietni analizēja viduslaiku un agro jauno laiku tiesību dokumentus, un tie ļoti labi parāda, kurā brīdī mēs nonākam šajā sliktajā stāvoklī. Dzimtbūšana neatnāca kopā ar kristīgās ticības sludinātājiem – Meinardu, Bertoldu un Albertu, Zobenbrāļu ordeni un vēlāk vācu ordeņa Livonijas atzaru," stāsta Gvido Straube. "Sākotnēji nekādu problēmu pamatiedzīvotājiem – lībiešiem, letgaļiem, kuršiem, sēļiem un zemgaļiem – nebija. Zemes sadalījums bija, var pat teikt, samērā demokrātisks. Katrs saņēma savus divus arklus, bet laika gaitā zemes īpašuma apjoms sāk mainīties."