Foto: NASA

Sazvērestības teorijas par kosmosa izpēti ir vesels žanrs. Daudzi būs dzirdējuši apgalvojumus, ka astronauti patiesībā uz Mēness nekad nav izkāpuši, bet visas bildes un video ir rūpīgi kinostudiju inscenējumi. Regulāri parādās arī jauni "pierādījumi" par Zemes patieso formu vai to, ka mūs regulāri apciemo citplanētieši, bet valdība to slēpj. Tas viss jau ir "nomuļļāts" un apnicis. Bet vai zināji, ka ir vai vismaz savulaik bija arī tādi, kas pilnā nopietnībā apgalvoja – Mēness ir čaula ar tukšu vidu un, ļoti iespējams, tas vispār ir par pavadoni maskējies citplanētiešu kuģis?

Nekaitīga daiļliteratūra un arī apzināti maldi

Viens no zinātniskās fantastikas labāk zināmajiem autoriem Herberds Džordžs Velss par dobo Mēnesi prātoja jau 1901. gada romānā "Pirmie cilvēki uz Mēness". Arī turpmāk 20. gadsimtā netrūka autoru, kas prātoja – īsti riktīgi ar to Mēnesi kaut kas nav! Edgars Raiss Burovs savā 1926. gadā publicētajā stāstā "Mēness kalpone" iztēlojas apdzīvojamu Mēnesi ar atmosfēru un dobu vidu. Arī vairāki autori pēc tam stāstos un pasakās fantazējuši par dzīvi Mēness iekšienē. Taču nevienam nebija šaubu – tā ir fantāzija, daiļliteratūra.

Taču jau vēlāk parādās pirmie aizmetņi pseidozinātniskiem uzskatiem. Var minēt Padomju Savienībā 1970. gadā izdevumā "Sputņik" publicētās spekulācijas par Mēnesi kā "ārpuszemes saprātīgu būtņu radītu objektu". Autori Mihails Vasins un Aleksandrs Ščerbakovs, atsaucoties uz līdzīgām spekulācijām par Marsa pavadoni Fobosu, it kā nevainīgi jautā – vai varētu būt tā, ka Mēness patiesībā ir liels kosmosa kuģis? Ilgi nebija jāgaida līdz atskaņām arī Rietumos. Vasina-Ščerbakova "teorija" iedvesmoja, piemēram, Donu Vilsonu, kurš 1975. gadā laida klajā grāmatu "Mūsu kosmosa kuģa Mēness noslēpumi", tā popularizējot šo ideju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!