Iemesli katrai savi – savainojumi, atlabšana pēc savainojumiem, karjeras laikā krātais nogurums. Viss tā ir. Taču, šķiet, izņemot Putniņu, iemesli nav tik nepārvarami, lai nebūtu izņēmumu.
Jo arī citās izlasēs Eiropas čempionāta finālturnīrā būs spēlētājas, turklāt līderu statusā, kam ir gan sezonas laikā uzkrātais nogurums, gan par sevi atgādinās mikrotraumas. Piedevām daudzas no viņām visas sezonas garumā bija galvenās vilcējas savos klubos un katrā spēlē laukumā bija 25 minūtes un vairāk. Ies arī tagad. Karoga, valsts, fanu, arī sevis dēļ. Jo viņas taču ir profesionāles un Eiropas čempionāta finālturnīrs ir lieliska skatuve, uz kuras nospēlēt savu hamletisko "būt vai nebūt".
Izteikšu tikai pieņēmumu. Ja Latvijas izlasei šoreiz būtu harismātiskāks galvenais treneris, tad viņš varbūt spētu pārliecināt svārstīgās. Bet daža varbūt arī nebūtu jāpārliecina. Aiz trenera līdera arī spēlētājas līderes stātos rindā. Tāda trenera, kāds bija un ir, piemēram, Armands Krauliņš. Viņš sevi ir apliecinājis ar abu dzimumu Latvijas izlasēm, aizvedot tās līdz Eiropas čempionātu finālturnīriem, ar abu dzimumu klubiem, izcīnot Latvijas čempionu zeltu. Arī nupat ar "SK Cēsis".
Aigars Nerips ir ambiciozs treneris, taču vadošās spēlētājas labi zina arī trenera spēju griestus. Spēlēt tikai, lai piedalītos, viņām, kas cīnījušās par Eiropas čempionāta medaļām, vairs nav interesanti. Žēl, jo šī paaudze varēja sasniegt arī nedaudz vairāk par 4.vietu Eiropā un spēlēšanu olimpiskajās spēlēs (2008.gadā Pekinā). Taču ik pa brīdim LBS visu līdz galam neizdarīja. Nespēja atrast īsto galveno treneri. Varbūt arī ģenerālmenedžeri, kuram komandā reizēm mēdz būt tikpat svarīga loma kā treneriem. Pēdējā izvēle jo spilgti to parāda.
Tāpēc arī spēlētājām sākas visdažādākās atrunas. Un neraisās mēle viņām ko pārmest, jo katra atsevišķi un visas kopā Latvijas basketbolam ir ļoti daudz devušas un sagādājušas faniem baudpilnus un neaizmirstamus mirkļus.
Pašreizējo situāciju basketbolā nedaudz gribas salīdzināt ar 18 gadus tālu vēsturi Latvijas dāmu volejbola izlasē. Tieši tā tobrīd bija Latvijas "sapņu komanda" (kā pirmā trīs reizes pēc kārtas spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīros). Bijušās "Auroras" meitenes (Žanete Ezerose-Strazdiņa, Andra Apine, Inna Stroganova, Anita Rosijska, Ineta Savicka, Sana Rožlapa-Catlakša) vienreiz jau bija spēlējušas Eiropas čempionāta finālturnīrā un 1995.gads varēja būt par šo spēlētāju zvaigžņu stundu. Taču nebija, jo LVF funkcionāri izdarīja kļūdainu galvenā trenera izvēli.
Tagad basketbolā kārtis rokās tiks liktas jaunajām un viņām būs visas iespējas apliecināt, ka Latvija joprojām ir basketbola valsts. Lai uzņēmība un veiksme stāv klāt! Varbūt pēc gadiem atkal būs lielvalsts. Ja funkcionāri izdarīs vispareizāko izvēli. Varbūt pat 2015.gadā. Un, kas zin, varbūt vēlmi spēlēt izlasē izteiks arī kāda no raksta sākumā minētajām spēlētājām.
P.S. Būšu tikai priecīgs, ja mans un arī dažu citu pieņēmums attiecībā uz griestiem būs kļūda.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
