Foto: Shutterstock
"Aizbrauc uz Valku vai Ainažiem un paskaties, cik daudz alkohola tur pērk somi un igauņi! Paletēm ved ārā," – teksts, ko, strādājot pie rakstu sērijas par alkohola lietošanas paradumiem Latvijā, esmu dzirdējusi neskaitāmas reizes. Latvija ir pasaules līdere alkohola patēriņa ziņā uz vienu iedzīvotāju, bet daudzi, šo faktu izdzirdot, mēģina to kaut kā mīkstināt – somi dzer vairāk, tūristi mums to statistiku veido... Vai tiešām mēs dzeram mazāk, nekā uzrāda statistika, vai kā sabiedrībai mums ir grūti atzīt problēmas esību?

Lai saprastu, cik daudz un kā ikdienā lietojam alkoholu un kādi ir problēmas apmēri, "Delfi" sāk rakstu sēriju "Latvijas dzertgriba". Turpmākās nedēļas stāstīsim par to, kā alkohols ietekmē gan paša lietotāja, gan viņa tuvinieku dzīvi, kā arī pievērsīsimies jautājumam par alkohola tirdzniecības ierobežojumiem un meklēsim atbildi uz jautājumu, vai alkohola lietošana latviešiem "ir asinīs" jau sen, jo skaidrs ir viens – problēma ir daudz lielāka, nekā daļai cilvēku gribētos atzīt.

Varbūt nespēja noticēt publiski pieejamajiem datiem saistīta ar to, ka tāda ir alkoholisma daba – tie, kas paši dzer, uzskata, ka viņus nesamērīgi kontrolē, bet tie, kas līdzās, mēģina atrast skaidrojumus, kas situācijai liek izskatīties nedaudz labākai? Bet attiecībā uz statistiku par alkohola patēriņu Latvijā bildi gaišāku izkrāsot nav iespējams. Salīdzinot valstu dzeršanas paradumus, datos par Latviju tūristu izdzertais ir jau atskaitīts, turklāt pie tūristu izdzertā ir pieskaitīti tie "neticami lielie alkohola apjomi", ko pierobežā iegādājas igauņi un somi, "Delfi" apstiprināja Slimību profilakses un kontroles centrā (SPKC).


Kā redzams grafikā, tūristiem mēs varam pateikties par kopējā alkohola patēriņa samazinājumu, bet, ja atsevišķi paskatās Latvijas iedzīvotāju grādīgo dzērienu lietošanas paradumus, redzams, ka alkohola patēriņš pieaug. Tomēr ar statistiku vien laikam nepietiek – daļa cilvēku, ar kuriem pēdējās nedēļās esmu runājusi par šo jautājumu, pēc iepazīšanās ar datiem vien nosaka: "Ir meli, ir lieli meli, un ir statistika." Var jau būt, ka viņiem ir taisnība, tāpēc rakstu sērijā lasītājus iepazīstināsim ar cilvēku stāstiem par atkarību un līdzatkarību.

Ja stāsts par alkoholismu skar tevi pašu, visas statistikas kļūst vienaldzīgas, un ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā ir kāds personīgs stāsts par šo tēmu. Manā dzīvē tādi ir vairāki – divi ir saistīti ar man tuviem un mīļiem cilvēkiem. Neviena no viņiem manā dzīvē vairs nav. Miris gan ir tikai viens no abiem.

Pirmais stāsts ir par manu vectēvu. Lai arī es zinu un saprotu, ka viņš bija alkoholiķis, ar opapu man saistās visgaišākās un siltākās atmiņas. Viņš man palīdzēja pildīt mājasdarbus krievu valodas stundām, mums bija savi joki, un kopā ar viņu es vienmēr jutos nozīmīga un novērtēta. Opaps man mēdza stāstīt par dzīvi Sibīrijā. Tur esot augušas milzīgas meža zemenes, un ziemā viņš bieži ļoti tuvu saticis dažādus zvēriņus. Mammas stāsti par opapa pieredzi Sibīrijā un tas, ko mācījos vēstures stundās, bija daudz drūmāk iekrāsoti.

Kad biju maza, man ne pārāk patika, ja opaps bija piedzēries, bet es tajā saredzēju arī kaut ko pozitīvu – tad viņu varēja apspēlēt kārtīs. Man pieaugot, opapa dzeršanas "pozitīvā puse" zaudēja nozīmi, un katru reizi, kad zināju, ka tiksimies, ļoti cerēju, ka viņš būs skaidrā. Tā ne vienmēr bija, un katru reizi, kad opaps bija piedzēries, es jutos vīlusies un bēdīga. Vai tad nevar vienkārši nedzert? Tagad saprotu – ja varētu, nedzertu.

Mans otrs stāsts par alkoholismu joprojām ir pārāk sāpīgs, lai par to runātu publiski. Šajā gadījumā man pat gribētos sacīt, ka teiciens par laiku, kas dziedē visas brūces, ir gaužām aplams.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!