Vēžkopība pie mums ir perspektīva un var kļūt par ienesīgu saimniecības nozari. Īpaši Latgalē ir ļoti daudz ezeru un dīķu, kuros ir visas iespējas spīļaiņu bagātību palielināt, tos mākslīgi vairojot. Par vēžu dzīvi un vērtību žurnālā "Praktiskais Latvietis" stāsta Balvu novada Bērzkalnes pagasta zemnieku saimniecības "Kurmis" īpašnieks Gunārs Sārtaputns.
Gan dīķos, gan angārā
Zemnieku saimniecība "Kurmis" ir vecākā vēžu audzētava Latgalē. Pirmo dīķi saimnieks, arī Latvijas vēžu un zivju audzētāju asociācijas vadītājs Latgalē, izraka pirms apmēram divdesmit gadiem. Pašlaik 15 hektāru lielajā platībā jau ir 18 dīķi (ūdens virsma aizņem 3 ha), kas savienoti ar caurulēm kaskāžu sistēmā, lai nodrošinātu ūdens apmaiņu. Protams, tas ir dārgs pasākums, tomēr paver plašākas saimniekošanas iespējas. Nupat augustā pabeigta arī vairāk nekā 400 m2 lielā angāra celtniecība, kura izveidē izmantots Eiropas Savienības atbalsts. Šajā audzētavā jau ierīkots viens līdz 15 cm augsts, no koka dēļiem gatavots baseins ar plēves seguma pamatni un ielaisti pirmie vēžu pusaudži.
"Vēžu audzēšanai telpās ir vairākas priekšrocības. Ir vieglāk vadīt procesu, jo pircēji preci var saņemt vajadzīgajā laikā un daudzumā. Dīķos vēžus savākt grūti, jo tie jāķer ar rīkiem, turpretī baseinā var vienkārši salasīt. Uz Rīgu transportēt vienā reizē tikai simts spīļaiņu neatmaksājas, ir jābūt vismaz vienam vai diviem tūkstošiem," apgalvo Gunārs Sārtaputns.
Saimnieks plāno izveidot daudzfunkcionālu audzētavu, vēžu vairošanu kombinējot ar saldūdens zivju akvakultūru. Pašlaik "Kurmja" dīķos kultivē platspīļu vēžus, dažos tie mitinās kopā ar forelēm un karpām. Rakto ūdenstilpju dziļums ir ap 3m, lai vēži tajās varētu pārziemot (apakšā ūdens temperatūra nedrīkst būt zem +4°C). Bērzkalnietis gan nobažījies, ka ziemas palikušas ievērojami garākas, vēl aprīlī dīķus klāj ledus. Īpaši pēdējie gadi, kad izveidojās ļoti bieza ledus kārta (līdz 70cm), bija smags pārbaudījums, daudz vēžu gaisa trūkuma dēļ aizgāja bojā.
Lai vēži neaizmuktu
Šeit dīķi ierīkoti purvainā vietā. Ūdens tajos ir tīrs, caurspīdīgs, bagāts ar skābekli, caurteci var regulēt pēc vajadzības. Saimnieks stāsta, ka pēc dīķu izrakšanas tiem ļauj pāris gadus nostabilizēties, tikai pēc tam var pamazām ielaist vēžus un pārbaudīt, vai nebēg prom.
Spīļaiņi ir ļoti jutīgi, arī neatkarīgi, ne velti tos uzskata par tīras vides indikatoriem. Diemžēl nevienam vēl nav izdevies atrast paņēmienu, kā vēžus masveidā izaudzēt nebrīvē. Vienā ūdenstilpē tiem patīk, citā nezināmu iemeslu dēļ – ne. Ja nav radīti labvēlīgi apstākļi, tie paņem pēdu – kāpj no dīķa ārā un dodas pa sauszemi prom, tāpēc ir vajadzīgs... žogs.
Visas saimniecības ierobežošana nepieciešama arī aizsardzībai pret maluzvejniekiem un meža zvēriem. Un vēl jācīnās ar meža pīlēm, kam vēži tāpat ir iekārota uzkoda!
Gunārs Sārtaputns atzīst, ka vēžus audzēt kopā ar plēsējiem (līdakām, forelēm) īsti labi nav, arī karpu dīķī tos nav vēlams laist, jo tad nebūs mazo, būs tikai lielie. Ja tomēr plāno turēt zivju dīķos, noteikti jāierīko paslēptuves (piemēram, drenu caurules), kur uzturēties čaulas maiņas laikā.
Žurnāla "Praktiskais Latvietis" jaunākajā numurā lasi arī par ziloņķiploku un rasaskrēsliņu audzēšanu; matrača izvēli; kardamona izmantošanu kulinārinā; telšu izvēli un pareizas pirtī iešanas noslēpumiem.