Piedot saviem vecākiem – kāpēc tas ir tik svarīgi? II daļa

Nereti mēs emocionālos ievainojumus jaucam ar pašu notikumu vai pieredzi, kas šo brūci iecirta, taču īstais ievainojums nav situācija vai apstākļi. Emocionālā rēta ir mums par sliktu nākoša pārliecība, ko mēs ieguvām kā atbildes reakciju uz šo pieredzi. Neiegrimstot detaļās, emocionālā ievainojuma kodols vairumā gadījumu ir nevērtīguma sajūta. Un otrādi – bezvērtīguma sajūta ir ikvienas citas emocionālas brūces pamatā.

Visiem bērniem ir emocionāli ievainojumi, ar ko jātiek galā, lai justos mīlestības un dzīves cienīgi. Šīs vajadzības ietver atzinību, pieņemšanu, novērtējumu, sapratni, atzīšanu, cieņu utt. Kaut arī bērni prasa, lai tiktu apmierinātas visas viņu emocionālās vajadzības, viena no šīm vajadzībām gandrīz vienmēr izceļas, un, tā kā visbiežāk tā ir visnepiepildītākā, šī vajadzība visvairāk asociējas ar vērtīgumu un kļūst par primāro emocionālo vajadzību.

Bērni dabiski pieņem uzskatu (pārliecību), kas paskaidro, kāpēc viens vai abi vecāki nespēj piepildīt šo vajadzību. Piemēram, ja bērns nesaņem atzinību, viņš dabiski notic, ka nav tās vērts vai arī ka viņam jāatbilst kaut kādiem "standartiem", lai pierādītu savu vērtību. Tēma ir hiperjūtīga, tāpēc bērns atzinību automātiski interpretē kā savas vērtības pierādījumu un nosodījumu – kā nevērtīguma pierādījumu. Un tāpēc nosodījums raisa intensīvas emocionālās sāpes arī brieduma gados.

Lūk, kas par lietu: kā ikviena cilvēciska radība, tu esi piedzimis vērtīgs – bez jebkādiem nosacījumiem, un nav nekā, ko tu varētu izdarīt, lai pierādītu vai apgāztu šo vērtīgumu. Tādējādi emocionālās sāpes, kas saistītas ar nevērtīguma pārliecību, ceļas no pilnīgi nepatiesa fakta! Emocionālās sāpes ir signāls, kas brīdina par maldīgām pārliecībām.

Visas novājinošās pārliecības (tādas kā nevērtīgums, nespēcīgums un upura loma) ieliek mūs "izdzīvošanas režīmā" un ar laiku var radīt hroniskas vai akūtas problēmas ar nopietnām sekām, un tāpēc mums nepieciešama signālsistēma, kas brīdina mūs par graujošām pārliecībām. Šī brīdinājuma sistēma ir emocijas, un faktiski emocionālo sāpju funkcija ir darīt tev zināmu, ka tu tici blēņām. Gluži kā fiziska sāpe padod signālu mirklī, kad iegriez pirkstā, lai tu nenogrieztu sev visu pirkstu, emocionāla sāpe brīdina par kaitīgām pārliecībām, lai tu varētu tikt no tām vaļā.

To visu nezinot, daudzi no mums sāpes interpretē nepareizi, tāpēc ik reizi, kad jūtam ar nevērtīgumu saistītu sāpi, tā liek mums noticēt šīs pārliecības patiesumam, tādējādi to stiprinot un padziļinot brūci, un tā – pa apli vien.

Turklāt šī iekšējā brīdinājuma sistēma neapstāsies ne pie kādiem šķēršļiem, lai darītu tev zināmu maldīgu pārliecību, un faktiski, pastiprinot to, tu atkal un atkal pievilksi situācijas, kas izraisa emocionālas sāpes, līdz tu galu galā pievērsīsi uzmanību un atlaidīsi falšās pārliecības, kas atbildīgas par sāpēm. Visa emocionālā dziedināšana ir graujošu pārliecību atlaišana.

Sapiņķerējies apzinātās un neapzinātās pārliecībās, ka mūsu vērtība atkarīga no tā, vai vecāki piepilda mūsu emocionālās vajadzības, mēs izaugam par pieaugušajiem, kas joprojām cer, ka viens vai abi vecāki dos mums vajadzīgo, lai mēs justos vērtīgi. Taču tas raisa tikai vairāk sāpju, jo šī shēma nedarbojas!

Kad tu uzņemies atbildību par savu dzīvi un izvēlēm, tev jābeidz meklēt vecāku atļauja un emocionālais atbalsts, un patiesībā tev pat nevajag, lai vecāki ticētu tev vai taviem sapņiem. Iemesli, kāpēc vecāki vēl aizvien nevar apmierināt tavas vajadzības, ir tādi paši, kā bija bērnībā. Tāpēc vari atlaist visas gaidas!

Kad disfunkcionālā dinamika zūd, paveras ceļš jaunai attiecību paradigmai, kas balstīta uz beznosacījumu vērtību. Šādas – dziļākas – saiknes pamatā ir skaidras robežas, un patiesībā šīs robežas var pārvērst tevi no nespēcīga bērna spēcīgā pieaugušajā. Tavs personiskais spēks ir tikai tik spēcīgs, cik skaidras ir tavas robežas.

Kā pieaugušam bērnam robežu izveide starp tevi un taviem vecākiem ir tavā ziņā. Sākotnēji tas var šķist nekomfortabli, taču ar laiku stingras robežas stiprinās attiecības un padziļinās saikni. Kuras tad ir tās robežas, kas tev kā spēcīgam pieaugušajam vajadzīgas?

Paturi prātā, ka, piemēram, cieņas robežas ir diezgan izplūdis jēdziens, un tev droši vien nāksies definēt cieņas raksturlielumus, noformulēt tos sarunā un rīcībā. Ticams, ka tev nāksies iemācīt vecākiem, kā attiekties pret tevi, kā runāt ar tevi un kā izturēties cieņpilni. Ir arī laba ideja aicināt tēvu un māti nospraust viņu robežas, un tev jācenšas arī tās cienīt.

Efektīvas robežas prasa integritāti, un tas nozīmē, ka tev katra robeža jāpieskata ar nemitīgu uzmanību. Neiedomājies, ka vecāki automātiski zinās, kad to šķērsojuši. Ja cilvēki pieraduši rīkoties kādā noteiktā veidā, vajadzīgs laiks, lai atpazītu jaunās robežas un atbilstoši pielāgotu izturēšanos. Tas nozīmē, ka tā ir tava atbildība – aizstāvēt savas robežas un dot efektīvu atgriezenisko saikni.

Tomēr, ja kāds no vecākiem tavas robežas nerespektē, nebaidies atbilstoši ierobežot mijiedarbību, taču pasaki viņiem, kāpēc tā dari, lai viņi būtu informēti un varētu kaut ko mainīt. Tici vai ne, vairums vecāku ar laiku iemācās cienīt robežas, tomēr tev vispirms būs jāpieliek pūles.

Lai kā tas izskatītos, bērnības ievainojumus allaž atsver slēptas dāvanas, piemēram, neatkarību, viedumu vai līdzcietību, un bez emocionāliem izaicinājumiem mūsu labākās īpašības var palikt tā arī neatklātas. Ja vēl neesi atklājis pozitīvo, kas dīgst no tavām bērnības rētām, tagad būtu brīnišķīgs laiks to atklāt, jo šie atklājumi paši par sevi var būt ļoti dziedējoši. Patiesi, svarīgi ir sadziedēt rētas, bet paturēt labo, kas caur tām nācis!

Tu esi mīlestība, tu esi gaisma, un viss ir labi!