Ar jaunu programmu Rīgā uzstāsies 'Amēlijas' mūzikas autors Jans Tīrsens

Komponists Latvijā atgriezīsies pēc deviņu gadu pārtraukuma, lai šoreiz koncerta apmeklētājiem piedāvātu īpašu "divi vienā" programmu. Pirmo uzstāšanās pusi aizņems pazīstamāko Tīrsena sacerējumu pašrocīgs klavieru atskaņojums, kamēr otrajā daļā – elektroniskās mūzikas performance, kas kopā nodēvēta par "Kerber Complete Tour: Solo Piano + Electronics".

Kā vēsta Toniņa, šajā turnejā galvenā uzmanība tiks pievērsta personisku sakaru veidošanai, tādu cilvēku un vietu atrašanai, kas ierastās koncerttūres ietvaros nebūtu iespējami. Bez tehniķu komandas, detalizēta raidera un visām pārējām ierastajām koncerttūres detaļām Tīrsens savā kemperī viens pats ceļos pa Eiropu, izvairoties no automaģistrālēm, apstājoties, lai spēlētu lauku pilsētās un ciemos, un pēc tam ieturētu maltīti pie draugiem, koncerta rīkotājiem, norises vietas īpašniekiem vai faniem to mājās. Koncertturneja sāksies Orleānā, Francijā un, izceļojusies pa visu Eiropu, beigsies Bretaņā.

Šīs turnejas ietvaros notiks arī 16. marta pasākums Rīgas koncertzālē "Palladium".

Jana Tīrsena vārds pirmkārt asociējas ar sapņainas melanholijas caurvītajiem akordiem romantiskajā komēdijā "Amēlija" ar aktrisi Odriju Tatū galvenajā lomā vai trauksmes piestrāvotiem skaņu viļņiem vācu traģikomēdijā "Good Bye, Lenin!". Taču Tīrsena muzikālās robežas sniedzas krietni tālāk par tikai kinopasaules apvāršņiem, vēsta koncerta rīkotāji. Viņa daiļradi kritiķi salīdzinājuši ar Filipa Glāsa un Maikla Nīmana darbiem, un nav šaubu, ka Tīrsens pieskaitāms pie mūsu gadsimta izcilākajiem un oriģinālākajiem komponistiem, taču vienlaikus viņa mūzika nav viegli klasificējama. Viņa mūzikas stilu viegli atpazīt, bet grūti definēt. Tas ir ļoti atšķirīgs dažādos albumos un laika gaitā. Viņa melanholiskā mūzika un komponēšanas tehnika sajauc klasiskās un tautas mūzikas elementus ar popmūziku un roku.

Jans Tīrsens komponē un veido aranžējumus, izmantojot lielu skaitu dažādu instrumentu no klasiskā flīģela līdz rotaļu klavierītēm, no dažādām ģitārām līdz buzuki, no mežraga un saksofona līdz metalofonam un tam-tamam, turklāt iekļaujot arī rakstāmmašīnas, ēdiena gatavošanas trauku vai velosipēda riteņa radītās skaņas. Tīrsens pats arī spēlē visus šos tradicionālos un ne tik ierastos instrumentus gan ierakstu studijā, gan koncertos.

Lai arī kādā intervijā Jans Tīrsens uzsver: "Es neesmu komponists un man patiešām nav nekādas klasiskās [muzikālās] izglītības", tā tomēr ir koķetērija. Jau četru gadu vecumā viņš iemācījies spēlēt klavieres, un, sasniedzot sesto dzimšanas dienu, ķēries pie vijoles apguves. Vēlākos gados viņš iegūst klasisku izglītību Rennas, Nantes un Boloņas mūzikas akadēmijās.

Mācoties Rennā, viņam izdevās redzēt tādu grupu kā "Nirvana", "Einstürzende Neubaten", "Nick Cave and The Bad Seeds", "The Cramps", "Television", "Suicide" u.c. uzstāšanās. Iespējams, ka to ietekmē pārsvaru ņem pusaudžu maksimālisms: būdams 13 gadu vecs, Jans salauza savu vijoli, iegādājas ģitāru un nodibināja rokgrupu. Tās mūžs gan nebija ilgs, un drīz vien Tīrsens atkal bija viens.

Tā vietā, lai meklētu jaunus domubiedrus, viņš iegādājas skaņu pulti un astoņu celiņu magnetofonu. Eksperimentējot ar sintezatoru, sempleri un bungu mašīnu, tapa pirmie Jana Tīrsena ieraksti. Meklējot iedomāto perfekto skaņu, viņš noklausījās "tonnām dažādas mūzikas" un, neatradis meklēto, nonāk pie secinājuma, ka "var taču paņemt draņķa vijoli un radīt to pats". 1993.gada vasarā, izmantojot ģitāru, vijoli un akordeonu, top aptuveni 40 sacerējumi, kas drīz pārvēršas Jana Tīrsena pirmajos divos albumos. Pats autors to nodēvē par "muzikālo anarhiju", jo viņš neesot sekojis klasiskajiem kanoniem, bet gan intuīcijai un savam iekšējam redzējumam.

1995. un 1996. gadā ar sešu mēnešu atstarpi iznāca pirmie Jana Tīrsena albumi "La Valse Des Monstres" un "Rue Des Cascades" (īsu sacerējumu kolekcija, kas radīta ar spēļu klavierītēm, klavihordu, vijoli, akordeonu un mandolīnu). Piecus gadus vēlāk režisors Žans Pjērs Ženē izvēlējās dažas no šīm kompozīcijām savai topošajai filmai "Amēlija". Līdz ar papildu oriģinālsacerējumiem šis Tīrsena materiāls kļuva pasaulslavens.

Tai laikā arī paša mūzikas autora albumi jau guvuši vērā ņemamu atpazīstamību. 1998. gadā iznākušais albums "Le Phare" saņem sajūsminātu kritiķu atzinību un kļūst par komerciālu veiksmi.

Nākamajos albumos viņš sāka sadarboties ar daudziem pazīstamiem mūziķiem un solistiem: orķestri "Synaxis", Lisu Džermano, Nīlu Hanonu ("Divine Comedy)", Džeinu Birkinu, Elizabeti Freizeri ("Cocteau Twins"), Stjuartu Steiplu ("Tindersticks") u.c. pagājušās desmitgades vidū Tīrsens uzsāka koncertus ar stīgu kvartetu un pat pilnu simfonisko orķestri.

Likumsakarīgi, ka "Amēlijas" pasaules slava arī tās mūzikas autoru padarīja pieprasītu kino aprindās. 2003. un 2008. gadā uz ekrāniem parādījās traģikomēdija "Good Bye, Lenin!" un drāma "Tebarlijs", kurām šoreiz jau Tīrsens mūziku rakstīja speciāli.

Pats jaunākais Jana Tīrsena veikums ir albums "11 5 18 2 5 18", kurš pie klausītājiem nonāca 2022. gadā.