Vajātāji no aizsaules. Kā mirušie tuvinieki var kļūt par digitālajiem stalkeriem

Tik daudz kas palicis nepateikts. Ja vien tu būtu zinājis, ka tas notiks tik drīz, tad noteikti būtu sarunājies vairāk, vairāk ieklausījies. Skumjas par aizgājušiem tuviniekiem bieži vien caurvij nožēla, ka pietiekami daudz laika nepavadījām ar viņiem, ka par maz sarunājāmies. Daudziem šī atziņa atnāk tikai tad, kad vecmāmiņa vai vectētiņš, mamma vai tētis, brālis vai māsa jau ir viņsaulē. Taču jau vairākus gadus sarunas ar aizgājējiem var turpināties arī pēc nāves – izrāvieni mākslīgā intelekta jomā palīdzējuši radīt tā dēvētos "sēru botus" jeb "griefbots", kas imitē mirušo. Taču pētnieki brīdina, ka šis ir arī ētisks mīnu lauks, kas nesagatavotam patērētājam var radīt pamatīgu emocionālo traumu. Sliktākajā gadījumā mirušais tuvinieks var kļūt par tavu digitālo stalkeri, no kura vaļā tikt būs grūti.

Šīs iespējas satiekas vienuviet uzņēmumos, kas klientiem piedāvā sarunas ar saviem mirušajiem tuviniekiem. Tās var būt tik vienkāršas kā sarakste un tik ticamas kā videozvans ar vecmāmiņu, kura jau vairākus gadus dus zemes klēpī. Piemēram, "Project December" šādu pakalpojumu piedāvā par sākuma cenu, kas nav lielāka par populāru video straumēšanas servisu mēneša abonēšanas maksu. Cilvēki, kas uzņēmuma pakalpojumus jau izmēģinājuši, stāsta, cik ticami ir šie digitāli augšāmceltie sarunu biedri. Citi brīdina par riskiem, ko neizbēgami nes līdzi šāda pieredze.

Pētnieki Holaņeks un Novačuka-Bazinska savā jaunākajā darbā uzdod vairākus jautājumus. Kam pieder aizgājēja dati pēc nāves? Kādu psiholoģisku iespaidu uz palicējiem var atstāt šādi "miroņboti"? Vai un kā šādu tehnoloģiju var izmantot ļaunprātīgi, un kam ir tiesības šādu sarunu botu likvidēt? Abi pētnieki darbā, kas publicēta zinātniskajā izdevumā "Philosophy and Technology", izstrādāja trīs hipotētiskus scenārijus. Pirmais ir kompānija "MaNana", kas piedāvā ar MI tehnoloģiju palīdzību cilvēkiem radīt savas mirušās omītes klonu.

Tas, protams, notiek bez paša "datu donora" piekrišanas – omīte jau sen ir aizsaulē. Izmantojot balss ierakstus, video un attēlus, ar šādu rīku tiek ģenerēts reālistisks digitāls sarunu biedrs, omītes kopija. Hipotētiskajā scenārijā pieaugušais mazbērns izmanto šo rīku sākumā par brīvu un ir pārsteigts par to, cik ticams izdevies omītes digitālais klons. Sarunas atgādina bērnību, sirds pielīst ar siltumu. Taču pēc tam, kad nostiprinājusies emocionāla piesaiste pakalpojumam, izmēģinājuma periods beidzas un par produktu jāmaksā. Vai arī to var turpināt lietot bez abonēšanas, taču maksa par to ir – tava digitālā omīte nu jaukajās sarunās par labāko pankūku mīklas recepti un atmiņām par atvaļinājuma braucienu uz Horvātiju ik pa laikam mēģina tev ieteikt kādu produktu vai pakalpojumu.