Urbānajā komunikācijā jālīdzsvaro iedzīvotāju un attīstītāju intereses

Urbānā komunikācijā iesaistītas ir trīs galvenās interešu puses – attīstītājs, iedzīvotāji un pašvaldība. Šeit būtu jāpapildina ar ceturto spēlētāju, proti, finansētājiem jeb bankām, kas, novērtējot projekta riskus, aizvien vairāk skatās uz tā ilgtspēju un atbilstību ESG* (Environment, Social, Governance jeb uzņēmuma vides, sociālās atbildības un pārvaldības prakses). Katram no spēlētājiem intereses, protams, ir atšķirīgas, un nereti pat nav iespējams atrast simtprocentīgu kompromisu, tomēr tās ir iespējams sabalansēt.

Tātad, ja runājam par interesēm, tad vispirms jau jārunā par attīstītājiem, kuru interesēs ir apbūvēt brīvo teritoriju, lai gūtu peļņu vai realizētu kādas citas savas intereses. Tomēr, ne tikai privātais sektors var būt attīstītājs, jo, piemēram, būvējot infrastruktūras objektus vai publiskas nozīmes ēkas, attīstītājs var būt arī pašvaldība vai valsts. Realizējot šīs ieceres, mainās pilsētvide un tiek ietekmētas iedzīvotāju intereses, jo īpaši to, kuri dzīvo tuvējā apkārtnē un kurus tiešā veidā ietekmēs jaunā būve. Svarīga loma šo interešu sabalansēšanā ir pilsētas vadībai un ierēdņiem, kuru uzdevums ir pilsētu pārvaldīt tā, lai šī būtu pievilcīga gan investoriem, gan arī iedzīvotājiem. Tātad, jāveido urbānā komunikācija un jāmeklē atbilstoši risinājumi, lai ievērotu abu pušu intereses.

Urbānās komunikācijas tradīcijas veidojas lēnām

Tradīcija un prasmes veidot urbāno komunikāciju nerodas vienā dienā, nepieciešami impulsi un dažādi motivējošie faktori, lai šo procesu veidotu efektīvu un cieņpilnu, respektējot iesaistītās puses. Visa pamatā ir likumdošanas bāze, kas regulē būvniecības procesu pilsētā. Tomēr likumdošana ir tikai daļa. Nākamais posms ir pašu iedzīvotāju aktivitāte un vēlme līdzdarboties. Tad seko pilsētas pretimnākšana un dažādu iesaistes mehānismu nodrošināšana. Un, visbeidzot, seko bizness jeb attīstītāji, kuri, respektējot gan likuma prasības, gan pilsētas rekomendācijas, kļūst motivēti veidot dialogu ar vietējo sabiedrību, lai iegūtu atgriezenisko saisti par plānoto projektu. Šajā procesā vēl iztrūkst bankas kā finansējuma sniedzējs, jo arī banku interesēs būtu nodrošināties, lai attīstības projekts ir pasargāts no publiskiem skandāliem un respektētu iedzīvotāju viedokli, tātad pirms projekta uzsākšanas tiktu īstenota urbānā komunikācija, apspriežot attīstības ieceri.

Iedzīvotāji mobilizējas "protesta balsojumos"

Bet kā tad ir praksē? Lai noskaidrotu, kā notiek urbānā komunikācija Rīgā, tika veikts pētījums, izvērtējot sabiedrisko apspriešanu norises gaitu pēdējo trīs gadu laikā. No iegūtajiem datiem ir redzams, ka iedzīvotāju aktivitāte ir ļoti zema, proti, vairumā gadījumā viedokli pauduši no 0 līdz 5 iedzīvotājiem par plānoto attīstības projektu. Tikai atsevišķi gadījumi piesaistījuši plašu iedzīvotāju interesi, kur viedokli pauda 300 un pat 800 iedzīvotāju, un visi tie bija protesta balsojumi pret ieceri nocirst kokus. Jāsaka, ka atsevišķos gadījumos tas deva rezultātus, jo koki tika saglabāti. Un tomēr šāda tendence signalizē par vairākiem potenciāliem cēloņiem zemajai iedzīvotāju līdzdalībai.

Pirmkārt, iedzīvotāju vidū nav izveidojusies tradīcija aktīvi piedalīties savas pilsētas plānošanā. Apziņa un ticība, ka iedzīvotājam ir tiesības lemt par savu pilsētu, veidojas ar laiku un ar pozitīvu uzkrāto pieredzi. Esam tikai ceļa sākumā. Var jau skatīties pozitīvi, pieņemot, ka salīdzinoši zemā līdzdalība sabiedriskajās apspriešanās veidojas tāpēc, ka iedzīvotājus viss apmierina, tāpēc nav vajadzības tērēt laiku. Arī šādam viedoklim būs daļēja taisnība, jo Rīgas dome diezgan intensīvi strādā ar apkaimēm, izdiskutējot attīstības plānus, vēl pirms tie nonāk līdz sabiedriskajai apspriešanai. Tā ir ļoti atzinīgi vērtējama prakse. Tomēr šis būs pārāk optimistisks skatījums, jo pastāv nopietni riski, ka zemā aktivitāte tomēr ir saistīta ar iedzīvotāju neticību, ka viņu viedoklis ietekmēs attīstības procesa gaitu. To nereti ietekmē iepriekšējā negatīvā pieredze, proti, ja cilvēks ir līdzdarbojies un viņa viedoklis nav ticis respektēts. Tas atstāj negatīvas sekas – iedzīvotāji bieži zaudē motivāciju un nevēlas lieki tērēt savu laiku, jo viņiem trūkst ticības, ka tiks uzklausīti. Tomēr taisnības labad jāsaka, ka urbānās komunikācijas tradīciju trūkums noved arī pie tā, ka cilvēkiem ir nepamatoti augstas gaidas, jo cerēt, ka ar vienu ievilktu ķeksīti, aizpildot sabiedriskās apspriešanas aptauju, pilsētas dome apstādinās projektu vai kardināli liks to mainīt, arī būtu naivi. Bet ko darīt, lai uzlabotu urbānās komunikācijas procesu Rīgā?

Kā uzlabot urbāno komunikāciju ?

Par vienu no efektīvākajiem veidiem pasaulē atzīst iedzīvotāju apziņošanu pēc dzīves vietas. Proti, iedzīvotājs saņem paziņojumu uz savu e-pastu, ja tuvējā apkārtnē tiek plānots jauns attīstības projekts. To ir salīdzinoši viegli izdarīt, jo nekustamā īpašuma nodokļa rēķinus rīdzinieki saņem precīzi un laikā. Tātad vismaz daļa iedzīvotāju ir viegli sasniedzama un iesaistāma.

Otrkārt, svarīgi, lai pilsētai būtu viens portāls, kur meklēt informāciju, nevis izveidotas vairākas vietnes, kas dublējas. Šeit Rīgas domes prakse pieklibo, jo ir vairākas dublējošās vietnes. Labs paraugs ir Viļnas portāls, kurā ļoti viegli ir atrast visu vajadzīgo informāciju par attīstības projektiem, turklāt ar vizualizācijām. Jāuzsver, ka tas nenozīmē, ka jākomunicē izmantojot arī citus komunikācijas kanālus – sociālos tīklos, reģionālo presi, paziņojumus pašvaldības iestādēs, utt.

Treškārt, tikai mērķtiecīgi veidojot urbānās komunikācijas tradīcijas un vienkāršojot iedzīvotāju iesaisti, izmantojot digitālos rīkus, iespējams sekmēt kvalitatīvu pilsētas attīstības dialogu.

Ceturtkārt, ceļot ekspertīzes latiņu, jo pilsētas ilgtspējīgai attīstībai vajadzīgi cilvēki ar attiecīgu izglītību un pieredzi, lai spētu piedāvāt kompleksus un labus risinājumus sarežģītām pilsētvides situācijām.

Un visbeidzot, ir jāatsakās no formālisma iedzīvotāju iesaistē, tā vietā veidojot regulāru atgriezenisko saisti ar iedzīvotājiem. Svarīgi ir uzklausīt iedzīvotāju domas, ne tikai projekta sākotnējā ieceres stadijā, bet arī tālākajos posmos, kad projektā jau ir veiktas izmaiņas. Tādejādi izvairoties no situācijām, kad veiktās izmaiņas neatbilst sabiedrības interesēm: piebraucamie ceļi, pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti, u.c.