Krievijā iecienītā dokumentālā seriāla Izmeklēšanu vadīja... autors Leonīds Kaņevskis nesen Rīgā pabeidzis jaunas dokumentālās filmas uzņemšanu - tās galvenais varonis bijis komponists Raimonds Pauls (attēlā), kurš savulaik kritis par upuri kāda maniaka šantāžai.
Pats Pauls par senajiem notikumiem atmiņās dalījies nelabprāt, jo tolaik piedzīvotais viņu ļoti ietekmējis. "Toreiz es, šķiet, pirmo reizi uzzināju, ka man ir nervi," atzinis komponists, bet lielāku skaidrību notikumos ieviesis ģenerālis Aloizs Blonskis, kurš, kā vēsta izdevums Комсомольская правда, toreiz nodarbojies ar lietas izmeklēšanu.
1967. gada rudenī Paula dzīvoklī atskanējis telefona zvans - kāds vīrietis pieprasījis, lai komponists viņam samaksā 17 tūkstošus rubļu, kas tolaik bija ļoti liela nauda. Iesākumā Pauls šo zvanu uztvēris kā draugu jociņu, bet, kad zvanītājs izteicis draudus arī viņa ģimenei, nometis telefona klausuli.
Tā kā zvani turpinājušies, viņš pēc palīdzības vērsies pie tiesībsargiem, kur viņa paziņojumam pievērsta pastiprināta uzmanība - tas bijis pirmais gadījums, kad Latvijas PSR teritorijā kāds ziņo par izspiešanu, kā arī savu darīja tas, ka par šantāžas upuri kritis pats maestro.
Lai notvertu nezināmo ļaundari, organizēta vērienīga operācija - Paula telefonam pievienotas ierakstīšanas ierīces, bet pašam komponistam dotas instrukcijas piekrist visām izspiedēja prasībām.
Kad tas piezvanījis, abi vienojušies, ka nauda tiks ielikta portfelī, kuru Paulam jāatstāj pie kāda soliņa Mežaparkā. Pauls tā arī darījis, un stingrā, bet neuzkrītošā miliču uzraudzībā devies uz populāro rīdzinieku atpūtas vietu.
Tur viņš portfeli atstājis norunātajā vietā, bet jau pēc neilga brīža tam pakaļ ieradies vīrietis, kuru pēc tam, kad viņu bija apšļākusi nenomazgājama krāsa no portfelī ievietotās ierīces, miliči nekavējoties aizturējuši.
Par izspiešanu aizturētais vīrietis Jurijs Kriņicins atzinies, ka doma par naudas izspiešanu no komponista viņam radusies spontāni, tramvajā noklausoties sarunu, kurā pieminēti Paula lielie ienākumi.
Tiesa gan, lielākie pārsteigumi sekojuši pēc tam - pratināšanas laikā Kriņicins atzinies trijās slepkavībās.
Pirmais slepkavas upuris bijis kāds jauns vīrietis, kuru Kriņicins nošāvis Ādažu mežā, drīz pēc tam ar šo pašu ieroci nogalināts VDK majors, kurš pa meža ceļu bija devies uz savu vasarnīcu, bet par trešo upuri kļuva kāds armijas virsnieks, kurš tika nošauts netālu no savas kara daļas Langstiņos pie dienesta automašīnas stūres, bet automašīnu ar tajā paslēpto līķi slepkava atstāja netālu no tā dēvētās "stūra mājas" Rīgas centrā.
Slepkavību iemesli bijuši ikdienišķi - puisis lodi pakausī saņēmis, jo čurājis mežā, ko slepkava dēvējis par "meža apgānīšanu", čekists pārāk bieži un uzkrītoši atskatījies uz viņam aizmugurē ejošo slepkavu, bet pēdējais upuris nošauts, jo darba laikā gulējis pie dienesta automašīnas stūres.
Tiesu medicīniskā ekspertīze Kriņicinu atzina par pieskaitāmu, tomēr vairāki mediķi uzsvēra, ka viņa psihe ir traumēta. Kā iemesls tika minēta bērnībā gūta psiholoģiskā trauma, jo 1950. gadā abi Kriņicina vecāki gāja bojā, kad Daugavā netālu no Akmens tilta nogrima ļaužu pārpildītais kuģītis Маяковский, kas aiznesa 147 cilvēku dzīvības.
Raimonds Pauls pēc tam, kad tapa zināms par viņa šantāžista pastrādātajiem baisajiem noziegumiem, aptvēris, kādu risku pieļāvis.
"Kā es varēju piekrist? Tas taču bija slepkava. Pēc tam es divas nedēļas nevarēju gulēt," atcerējies komponists, kuram kāds no toreiz notikušajā operācijā iesaistītajiem miličiem vēlāk atklājis arī to, ka pēc noziedznieka aizturēšanas tiesībsargi saņēmuši kritiku, ka uz Mežaparku ar naudas koferīti sūtīts pats Pauls, nevis izmantots viņa līdzinieks.