Foto: Romain Vullo et al.

Šī gandrīz 10 metrus garā haizivs bija gandrīz divtik lielāka par mūsdienās dzīvojošo okeāna biedu – lielo balto haizivi. Bieži vien paleontologiem ir visai ierobežotas iespējas spriest par aizvēsturisko dzīvnieku izskatu. Daži fosilizējušos kaulu fragmenti, pa kādam zobam vai skriemelim. Priekšstatu var gūt, bet mākslinieku radītajās šo dzīvnieku ilustrācijās ir arī gana daudz fantāzijas. Taču par viena aizvēsturiska plēsēja izskatu nu ir pat ļoti precīzi dati, pateicoties unikāliem atradumiem Meksikā.

Šausmenēs viens no iecienītākajiem aizvēsturiskajiem briesmoņiem ir tieši senā milzu haizivs megalodons. Stīvens Spīlbergs cilvēkus ar to biedēja jau 1975. gada klasiskajā šausmenē "Jaws" jeb "Žokļi". Arī 21. gadsimtā megalodonam veltītas filmas "The Meg" un "Meg 2: The Trench", kur miljoniem gadus senos monstrus slaktē asa sižeta filmu zvaigzne Džeisons Stethems. Taču – vai mēs vispār zinām, kā megalodons izskatījās? Ir atrasti gana daudz megalodona zobi, žokļu frragmenti. Taču ne pilns skelets. Milzīgā zivs (Carcharocles megalodon) ir skrimšļzivs, un skrimšļi, salīdzinājumā ar kauliem, retāk fosilizējas un saglabājas līdz mūsdienām. Tāpēc daļa pētnieku atzinuši – mums patiesībā nav ne jausmas, kā tieši izskatījās šī haizivs. Pēc zobiem vien varam spriest, ka tā bija ļoti liela.

Pētījums: mums patiesībā nav ne jausmas, kā izskatījies okeāna bieds megalodons

Ja slavenākais sauszemes aizvēsturiskais briesmonis bez šaubām ir karaliskais tiranozaurs jeb Tyrannosaurus rex, tad okeānā tas ir megalodons – gigantiskā haizivs, par kuras eksistenci mūsdienās liecina atrastie zobi, dažs no tiem prāvas cilvēka plaukstas lielumā. Dažādās ilustrācijās rekonstruēts arī tas, kā varētu izskatīties pati zobu īpašniece. Pārsvarā megalodons tiek attēlots kā mūsdienu lielā baltā haizivs "uz steroīdiem" – vizuāli gandrīz tāda pati, tikai vairākas reizes lielāka. Taču, vai mēs patiešām varam droši zināt, ka megalodons izskatījās apmēram tā un ne citādi? Grupa pētnieku nupat publicētā darbā argumentē, ka nevaram gan.

Lasi vairāk

Taču citas haizivju ģints īpatņu apveidi nu ir ļoti precīzi zināmi. Pēdējās desmitgades laikā Meksikas ziemeļaustrumos atrastas sešas Ptychodus ģints haizivju fosilijas. Trīs no tām gandrīz neskartas, divas – saglabājušās daļēji. Taču viena ir pilnībā neskarts, fosilizējies nospiedums, kas atklāj visu – sākot no skeleta līdz pat ķermeņa ārējām aprisēm, spuru izvietojumam un izmēram.

Kaut Ptychodus fosilijas uzietas arī iepriekš, "šīs haizivs kopējais izskats līdz pat šim brīdim bija nezināms, jo gandrīz divus gadsimtus kopš šīs ģints fosiliju atklāšanas mums nebija pilnīgi saglabājusies fosilija," izdevumam "The Guardian" skaidro pētījuma vadošais autors, Rennas Universitātes (Francija) paleontologs Romāns Villo. "Jaunu fosiliju atrašana nu atklāj ķermeņa aprises un anatomiju, atrisinot šo mīklu. Ilgu laiku Ptychodus bija klasisks piemērs ar "zobiem, kas meklē savu ķermeņi"," pajoko Villo par situāciju, kur seno haizivju pētniekiem bieži vien fosilizējušies zobi ir vienīgā liecība par kādas sugas eksistenci, bet skrimšļu skelets ir zudis nebūtībā.

Meksikā atrastais nospiedums atklāj, ka tā ir makreļhaizivs – tāpat kā lielā baltā haizivs un arī megalodons. Spuru un ķermeņa formas analīze liecina, ka šī haizivs bijusi ātra peldētāja un medījusi atklātos ūdeņos. Masīvie zobi lieti noderējuši, lai barotos ar tādiem jūras iemītniekiem, kurus no plēsējiem sargā čaula, piemēram, ar jūras bruņurupučiem.

Foto: Hectonichus / cc

Ptychodus robustie zobi bija lieliski piemēroti čaulu pārkošanai, uzskata paleontologi.

Tā, iespējams, savā laikā bijusi lielākā haizivs, kuras galvenais uzturs ir bruņurupuči. Fosilijas liecina, ka tās maksimālais garums sasniedzis aptuveni 10 metrus, kas ir apmēram divtik vairāk par mūsdienu lielo balto haizivju prāvākajiem eksemplāriem. Tās dzīvojušas krīta periodā aptuveni pirms 75–105 miljoniem gadu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!