Foto: No personīgā arhīva

Par Annu Eivazikovu, kuras bijušais vīrs sašķaidīja viņas telefonu, uzzinājām, jo kārtējā konflikta brīdī pēkšņi blakus atradās žurnāliste. Anda Burve Rozīte skrēja pakaļ varmākam, izsauca policiju un vēlāk par to uzrakstīja "Delfi". Kolēģe nejauši sastapto varmāku salīdzināja ar Leonu Rusiņu, kurš savu bijušo dzīvesbiedri nogalināja. Anna ir dzīva.

Valsts policija "Delfi" apstiprināja, ka šobrīd kriminālprocess* pret vardarbīgo personu ir pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Zināms, ka Annas bijušajam vīram kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums. Policija arī skaidro, ka tuvākajā laikā tiks lemts par kriminālvajāšanas uzsākšanas ierosināšanu un procesa nodošanu prokuratūrai. Tas lielā mērā ir iespējams tāpēc, ka Anna sākusi vākt pierādījumus par vardarbību, par draudiem nogalināt, par mantu bojāšanu.

Un vēl arī, saprotot, ka tas, kas notiek, nav normāli, sieviete sākusi plānot, kā varētu kļūt neatkarīga un arī viena uzturēt sevi un bērnus. Secinājusi, ka aptiekāra profesija ir darbs, ko varētu strādāt teju no jebkuras vietas Latvijā. Aptiekas ir visur, ja nu atkal ir kaut kur jābēg un jāmaina dzīvesvieta.

Šobrīd viņa kopā ar bērniem apmetusies uz dzīvi kādā mazpilsētā, un uz sarunu satiekamies attālināti, kad viņa ir tikko atgriezusies no darba. Ik pa laikam sarunā iespraucas kaķis, dažbrīd arī bērniem ir kāds jautājums, bet Anna ir tik daudz domājusi par savu dzīvi, ka tagad itin skaidri zina, ko grib pateikt. Tāpēc kaķa asti un visu citu pamanu vien es.

Kurā brīdī pati saprati, ka tas, kas notiek kopdzīvē, nav labi, ka to var nosaukt par vardarbību? Gan jau sākumā viss bija skaisti, kā daudziem.

Man liekas, tur vajag ieklausīties sevī. Tā ir intuīcija, ka tu jūti kaut kādu diskomfortu. Un, kad to sāc ignorēt, tad tā situācija jau kļūst normāla, jo tu ignorē savas emocionālās vajadzības. Tu dzīvo un pieņem to, ko ar tevi dara, un ignorē savu diskomfortu. Piemēram, tev īsti negribas iet mājās. Tas ir signāls, kad jāsāk domāt, kurā brīdī notika vardarbība, pat tad, ja vēl īsti neesi sists, bet tu jūti, ka negribi iet mājās, un ir jādomā kaut kādas atrunas par savām dienas gaitām. Tas nav normāli, tāpēc ka neviens vairs nav pie vecākiem dzīvojošs bērns, bet divi pieauguši partneri, kuriem tā nav jājūtas.

Tādi momenti ir jāfiksē, bet, ja nav bijis pieredzes, tad ir grūti to fiksēt, un tas lēnām pārtop normā. Tad cilvēks, vismaz es, iestagnē bailēs un visu laiku tajās dzīvo. Piemēram, kad tu sāc meklēt pareizos vārdus, lai otrs nepaliek dusmīgs, – tas jau nav normāli.

Tas ir ceļš no tā, kā, piemēram, parasts lūgums no vardarbīgā partnera nemanot pārtop par uzstājīgu lūgumu, un pēcāk, ja tu neko nedari, otrs pilnīgi vairs nepieņem tavu atteikumu. Protams, iepazīstoties neviens sevi tādu neparādīs, neteiks, ka nedrīkstu teikt "nē". Sākumā ir lūgums, tad viņš sāk lūgt uzstājīgāk vai nepieņem atteikumu, un tas nenotiek vienā dienā – tas ir garš process. Protams, ka ir grūti noķert to vienu reizi, kurā tad tas notika.

Tāpēc ir svarīgi tos sarkanos karogus atpazīt. Man liekas, tas ir jāmāca jau jauniešiem, meitenēm skolā. Mani neviens nemācīja. Tā ir tikai empīriska pieredze. Tikai tagad es to zinu, bet tagad jau viss! Nevar jau teikt, ka par vēlu, jo es vēl esmu dzīva.

Bet par to vajadzētu mācīt, kamēr jaunieši vēl nav sākuši attiecības. Arī bērniem ir jāzina, kā vecāki ar viņiem manipulē, jo tur jau tas sākas. Neviens jau nepiedzimst par varmāku. Visi piedzimst jauki, nevis ar nodomu būt vardarbīgam.

Teici: "Es vēl esmu dzīva!" Tas nozīmē, ka šobrīd aizvien jūties apdraudēta?

Šobrīd persona ir ieslodzījumā, un es zinu, ka es nebaidos no rītdienas, no parītdienas. Bet es

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!